Sestdien, 21.aprīlī visā Latvijā tiek rīkota Lielā talka, kuras galvenā ideja ir "balstīta uz brīvprātīgu līdzdalību vides sakopšanā, radot saliedētību, pozitīvismu un labi padarīta darba sajūtu." Šī ideja ir fantastiska un lieliska, aicinot visiem doties laukā un vākt citu un pašu izmētātos atkritumus. Rezonanse Lielajai talkai ir liela, sociālajos tīmekļos par to čum un mudž informācija, visi rosās un pošas! Tomēr šodien mani ne tik ļoti samulsināja, kā drīzāk sadusmoja sociālā tīmeklī Twitter Lielās talkas iečivinātais: "Vien 2 dienas atlikušas līdz sakopsim 2. zaļāko zemi pasaulē!"
Daudzi atceras pavisam neseno rakstu žurnālā "Ieva", kurā mednieki tika pataisīti par asinskāriem psihopātiem un alkoholiķiem. Šodien nācās secināt, ka šis žurnāls patiesībā izceļas ar ļoti īsu atmiņu. Žurnāla 4.aprīļa numurā publicēts raksts "Augsts holesterīns! Ko darīt?", kurā savu viedokli par šo tēmu sniedz P.Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Kardioloģijas centra kardioloģe Iveta Mintāle. Tad nu, lūk, rakstā melns uz balta rakstīts: "Brieža gaļā, piemēram, vispār nav holesterīna.
Ne reizi vien nācies klausīties apgalvojumos, ka medības un mednieki rada lielu traucējumu dažādiem putniem to ligzdošanas un barošanās vietās. Pamatojoties uz šo apgalvojumu, Eiropas līmenī tiek aizliegtas putnu pavasara medības, jo kā tad putns var rūpēties par nākamās paaudzes radīšanu, ja turpat krūmos uzglūn viltīgais mednieks ar bisi! Rezultātus uz savas ādas izjūt katrs mednieks.
Kā ierasts ceturtdienā devāmies uz Rīgas šaušanas centru, lai pavingrinātos šaušanā pa lidojošiem mērķiem. Sniegota un vēsa diena! Lēnām gatavojamies šaušanai, pļāpājot ar šaušanas instruktoru Ivaru par šo un to, kad smiedamies pienāk Modris (šautuves galvenais uzraugs) un rāda savu atradumu - zaķi, kas palicis bez galvas! Modris stāsta, ka zaķis pašņakarējies vienā vietā, tad otrā, uzlecis uz taciņas, gribējis uzskriet kalniņā pāri šaušanas laukumam, kur, šķiet, to pārsteigusi lapsa.
Viennozīmīgi varam apgalvot to, ka cilvēks lielā mērā ir izjaucis harmoniju dabā, tieši vai netieši iejaucoties tās procesos. Daudzas nevalstiskās organizācijas satrauc fakts, ka neskaitāmas dzīvnieku un putnu sugas ir apdraudētas un atrodas uz izmiršanas robežas. Šoreiz pārdomas radīja starptautiskās ornitoloģijas organizācijas Birdlife International aicinājumu ziedot līdzekļus izzūdoša dūkuru dzimtas putna - Patagonijas dūkura (Podiceps gallardo) glābšanai.
Tas nekas, ka vakarā jāsagaida Jaunais gads, pa dienu jau tāpat var pamedīt, vai ne? Tā devāmies uz Priekules pusi, lai 31.decembrī gada pēdējo dienu pavadīt dabas apskāvienos. Pārsteigums bija tas, ka Liepājas pusē rīts ausa saulains un mazliet sniegots. Sniedziņš zem kājām krakšķēja, viss mežs čabēja. Prieks tādā laikā stāvēt uz masta un vienkārši priecāties par dabu!
Pa dienu izņēmām četrus mastus. Pirmais tukšā, bet otrajā vīri dabūja iesildīt savas plintes. Skrējis mežacūku bariņš, divi šāva tā, it kā kariņš sācies. Kanonāde neaprakstāma! Rezultātā trīs sivēni gar zemi. Pēc tam vīri, rokas vicinādami, stāstīja, kā cūkas skrējušas, kur pamanītas, kā šauts, kur trāpīts.
Zemkopības ministrija (ZM) 13.decembrī rīkoja kārtējo sanāksmi, lai spriestu par Medību likuma grozījumiem. Kā ierasts, ieradušies bija pārstāvji no vairāk nekā desmit dažādām organizācijām, tajā skaitā pārstāvji no Zemnieku Saeimas, Dzīvnieku aizsardzības ētikas padomes (DzAĒP), visu triju medniekus pārstāvošo biedrību līderi, VMD u.c.
Noskaņojums zālē - pretrunīgs. Visi civilizēti pieklājīgi, bet tajā pat laikā gatavi ierakumiem un aizsardzībai, ja radīsies tāda nepieciešamība. Mārtiņš Līdums, kurš pārstāvēja ZM un sēdi vadīja, sākumā arī pareizi norādīja, ka Medību likums tiek rakstīts ar mērķi noteikt nosacījumus medījamo dzīvnieku apsaimniekošanai, nevis rūpnieciskai ieguvei. Viņš arī norādīja, ka mednieks ir brīvprātīgais, kas iesaistās medību saimniecības veidošanā, lūdzot šo informāciju paturēt prātā, turpmāk spriežot par likuma normām.
Tautā saka - kas pa daudz, tas par skādi. Tā laikam arī būs jautājumā par bebriem, jo, ja to ir kā nezāles, tad reti kurš novērtēs bebra gaļas lieliskās īpašības. Taču bebra gaļai nav ne vainas, to pat nav grūti pagatavot. Žēl, ka bieži mednieki diezgan nicīgi izturas pret bebra gaļu. Pareizi pagatavots bebrs kļūst par delikatesi!
Šoreiz, gatavojot vakariņas, no saldētavas dziļumiem izņēmu pieauguša bebra pakaļējo cisku. No šāda gabala ar piedevām vakariņas pietiks divām personām. Jāatceras, ka bebra gaļai jānoņem visas cīpslas un plēves, lai nebūtu tipiskā bebra dziedzeru aromāta.
Ar spēkā esošo Medību likumu sadzīvojam jau kopš 2003.gada. Atceros, kad brīdī, kad tas stājās spēkā, mednieku vidū virmoja daudz emociju, jo ne visi bija ar to mierā. Taču nācās sadzīvot, pierast, pielāgoties, jo Medību likums ir tas dokuments, kas lielos vilcienos arī pasaka, kā medīsim Latvijā. Protams, kā jebkurā normatīvajā aktā, arī šajā Medību likumā ir dažādas nepilnības, bet būtībā tomēr ir jāatzīst, ka tas vairāk vai mazāk ir draudzīgs medniekiem. Nešaubīgi var sūroties, ka viegli nav pildīt visas prasības, piemēram, līgumu slēgšana par medību tiesību nodošana daudziem sagādā galvassāpēs, bet citos jautājumos likums ir liberāls.
Kādu vakaru pēc pīļu medībām sasēdām ap galdu, lai papļāpātu un padalītos pieredzētajā. Mūsu pulkā bija arī mednieks ar kārtīgu rūdījumu un vairāku desmitu gadu medību pieredzi plecos. Tā viņš sāka dalīties ar saviem jaunību dienu malumedību stāstiem, kas, mūsdienu skatījumā, bija smieklīgi līdz asarām. Taču aizdomāties lika vecā mednieka teiktais, ka:"Agrāk šāva visu. Neskatījās, vai tur sivēnmāte vai kas. Cūka skrien, neskatās, tik šauj nost. Agrāk galvenais bija gaļa, ne tā kā šodien!"Un tad prātā ienāca diezgan populārais mednieku iedalījums "gaļeniekos" un "trofejniekos". "Gaļenieks" laikam būs tas, kas šaus visu, neskatoties vai tam lieli vai mazi ragi, ka tik gaļa. "Trofejnieks" laikam būs tas, kas savās medību platībās nodarbosies ar selektīvām medībām un izkops trofeju kvalitāti. Pastāv viedoklis, ka "gaļenieki" ir tie sliktie, jo tie šaus visu kas kustas.
Pārdomas un mazliet arī dusmas izraisīja portālā
"Delfi" publicētais raksts "Ko iesākt, ja mežacūkas posta mājas
apkārtni?". Kaitina tas, ka visa vaina tiek atkal uzvelta medniekiem, kuri, loģisku apsvērumu dēļ, nav ieinteresēti savās medību platībās izšaut visas mežacūkas, kas ir arī pretrunā ar Medību likumu. Medību likumā skaidri un gaiši ir pateiks, ka medību resursi izmantojami tā, lai nodrošinātu medījamo dzīvnieku sugu
populāciju, genofonda un medījamo dzīvnieku apdzīvotās vides aizsardzību un saglabāšanu.Rakstā sacīts, ka: "Pašlaik tā ir diezgan izplatīta situācija: mednieki aizbildinās ar nepietiekamu limitu, lai gan patiesībā nav ieinteresēti izmedīt mežacūkas tiktāl, lai to postījumi kļūtu nenozīmīgi.
Dodoties uz Liepāju uz šaušanas sacensībām “Lāčkoku” šautuvē, kur es šāvu, bet mans draugs Zigmārs tiesāja, nolēmām, ka vakarā iebrauksim Liepājas ezerā pamedīt pīles. Uz lielo guvumu jau nebija ko cerēt, bet pabaudīt dabu un paelpot svaigu gaisu – kādēļ ne?
Izdevās iegūt Liepājas ezera laivu bāzes “Laivinieki” uzrauga Jāņa telefona numuru. Sazinājāmies, sarunājām un sestdienas vakarā devāmies uz “vakara cuku”. Diena bija vējaina, tādēļ vietējie teica, ka īstais laiks braukt ezerā, jo pīles jūrā nebūšot.
Tuvojoties zosu medību sezonai, kas sāksies 15.septembrī, vēlos
izstāstīt kādu interesantu un pārsteidzošu stāstu.
1.maijā braucām pa Murjāņu ceļu uz Inčukalnu, kur bija paredzēts kāds
pasākums. Kādā laukmalē mūsu trenētās mednieku acis piesaistīja milzīgs zosu
bars, kas laukā pūtās. Tā kā fotokamera bija pa rokai, nepalaidu garām iespēju
nobildēt zosis, kas lēnu garu pa lauku knibinājās. Kad mājās aplūkoju attēlus,
pamanīju, ka vienam putnam kaklā skaidri saskatāms dzeltens riņķis.
Bebru medību sezona atklāta.
Šķiet, ka šo datumu daudzi mednieki gaidījuši ar nepacietību, arī es tajā
skaitā. Tādēļ 1.augustā sarīkojām tādu nelielu bebru medību sezonas atklāšanu.
Bez iepriekšējas plānošanas vienkārši saprotot, kas par datumu, devāmies veikt
bebru dzīvotņu monitoringu. Un kā jau tādās reizēs parasti arī mēdz būt, kad
vismazāk gaidi veiksmi, tā pavisam klusi pielavās. Ar pilnīgi bezcerīgu sejas
izteiksmi nostājos uz grāvju caurtekas. Apkārt saaudzis tā, ka nākas
pastiepties, lai ieraudzītu, kas notiek grāvī.
Nesen man sava medību kolektīva uzdevumā bija jādodas pie kāda zemes īpašnieka, lai pārliecinātu viņu slēgt līgumu par medību tiesību nodošanu. Ar līguma eksemplāriem ierados norādītajā savrupmājā (kas norādīja uz mājas īpašnieka pārticību), gatava mesties argumentētās diskusijās, lai pārliecinātu, ka medībām ir jānotiek. Taču tādu attieksmi nebiju gaidījusi! Mani gandrīz ar mešanu izsvieda no mājas, neļāva pat izteikt savu lūgumu, vienkārši lika saprasts, ka vārds “medības” pēc būtības izraisa negatīvu attieksmi. Pēc šā atgadījuma sāku domāt par to, kas tad ir šādas attieksmes pamatā? Vai nespēja uzklausīt to, ko mēģina pateikt otrs cilvēks? Varbūt ekonomiskās krīzes un negāciju nogurdinātie cilvēki vienkārši mēģina izgāzt savas dusmas uz apkārtējiem? Iespējams, ka pie vainas ir urbanizētās sabiedrības nezināšana par dažādiem procesiem dabā? Varbūt mednieks vienkārši tiek uzskatīts par briesmoni? Bet varbūt – vainojama sistēma?
Rudens un sēņu mērces aromāts man rada nostalģiskas bērnības atmiņas, pati sēņošana – azartiska aizraušanās, kas līdzinās meditācijai meža klusumā. Nu jā, kāds pajautās – kāds sakars sēņošanai ar medībām? Vistiešākais, jo jau otro nedēļu ne viens vien mednieks ar šausmām noraugās uz to, kas notiek viņa medību iecirknī. Latviju ir pārņēmis sēņošanas trakums!
Personīgi man iešana mežā ir kā došanās ciemos.
Rudens un sēņu mērces aromāts man rada nostalģiskas bērnības
atmiņas, pati sēņošana – azartiska aizraušanās, kas līdzinās meditācijai meža
klusumā. Nu jā, kāds pajautās – kāds sakars sēņošanai ar medībām? Vistiešākais,
jo jau otro nedēļu ne viens vien mednieks ar šausmām noraugās uz to, kas notiek
viņa medību iecirknī. Latviju ir pārņēmis sēņošanas trakums!
Personīgi man iešana mežā ir kā došanās ciemos. Mežs ir kā
svētnīca, kur jāizturas klusi, cienīgi, paņemot to, ko man tiesības ņemt, bet
atstājot neaizskartas tās vērtības, kas ir Mežā mātes īpašums.
Ļaut medniekiem pašiem saimniekot?
Pēdējā laikā daudz ir runāts par to, kas būtu jāmaina medību saimniecībā. Lieli vīri ir par to sprieduši, domājuši, un, lai gan ideju ir daudz, bieži vien viss apstājas pie tā, ka paši nezina, kā problēmas būtu risināmas, kas tieši būtu darāms, lai virzītos pretī gaišākai nākotnei.
Ilgus gadus nostrādāju valsts iestādē, darbojoties tieši ar medību jautājumiem, proti, Medību likums un Medību noteikumi bija manā tiešajā kompetencē. Liela daļa mana laika pagāja, mēģinot nosargāt medību tradīcijas ne tikai pret lielākajiem medību pretiniekiem, bet arī pret pašiem medniekiem. Un bieži vien šķita, ka tā ir bezcerīga cīņa ar vējdzirnavām.
Nav kārtības pašu saimniecībā
Runājot par medību saimniecības sakārtošanu, lielākās problēmas sākas pašu sētā, pašu pagalmā. Kā gan iespējams sakārtot šos jautājumus valstiskā līmenī, ja daudzos mednieku kolektīvos valda haoss un nesakārtotība?