Uz zosīm Igaunijā!

Visi laikam ir dzirdējuši, ka īstās zosu medības rudeņos esot Igaunijā un ka tikai atlikušās zosis, kas Igaunijā nav nošautas vēl tie līdz Latvijai. Tā nu arī es saklausījies šādus stāstus nolemju, ka nav jēgas sēdēt mūsu pašu purvos - skaidrs, ka jādodas uz Igauniju.

Vienojamies izbraukt ceturtdienā jau tā laicīgi, jo zosis lidojot, tāpēc jāpaspēj vēl ceturtdien tikt Igaunijas purvā. Mūsu galamērķis ir netālu no Vilandiem, kas ir pa ceļam uz Igaunijas pilsētu Tartu. Ceturtdiena sākas cerīgi - ar līņāšanu un spēcīgu vēju, kas vietām jau tuvojās vētras spēkam - tātad īstais laiks, lai zosi izvēlētos sēsties purvā, nevis lidot nesasniedzamā augstumā. Diemžēl kā tas parasti šādās reizēs notiek, tad no Rīgas izbraucam nevis 11.00, bet gan tikai 18.00 - tātad ideālo laiku esam nokavējuši.

Esam veiksmīgi nonākuši līdz mednieku mājai, kas ir celta tipiskā skandināvu stilā un ir ļoti gaumīgi iekārtota. Tā kā pie pašas mājās ir neliels ezers, tad kopā ar vietējo jēgeru izejam apskatīties vai zosis nav salaidušās ezerā - laiks ir breismīgs - jo gāž lietus un pūš ļoti spēcīgs vējš, bet acīmredzot arī zosīm tas ir bijis par smagu un neviena zoss līdz ezeram nav tikusi.

Nākamo dienu pavadam makšķerējot šajā pašā ezerā un īsinot laiku apsekojot apkārtējo teritoriju. Pēspusdienā sākam taisīties uz purvu, atbrauc vēl viens jaunāks jēgers un varam doties ceļā - purvs ir kādu 15 km attālumā. Piebraucam ar mašīnu pie nopļauta lauka malas, kur mežā iet neliela stidziņa, pa kuru dodamies purva virzienā. Iešana pa mežu ir viegla, tomēr, jo tuvāk ir purva mala, jo taciņa ir ar lielākām peļķēm un mīkstām sūnām, kas ievērojami apgrūtina iešanu. Pēdējais posms ir pa tīru purvu - pa kuru ir jānoiet aptuveni kilometrs, ko arī ar zināmu piepūli veicam. Esam nonākuši pie palieliem purva doķiem, kas gar malām vietām ir apauguši ar priedītēm. Jēgeris aiziet doķim otrā pusē un samet ūdenī mānekļus. Sākam gaidīt.

Pirmās 40 min nosēžam pilnīgā klusumā un varam izbaudīt skaistu saulrietu- jā šodien laiks ir pilnībā noskaidrojies un vairs ne ziņas no vakardienas vēja un lietus. Beidzot tālumā var dzirdēt pirmās zosu balsis, diemžēl binoklī neizdodas neko ieraudzīt. Paiet vēl kāds laiciņš un zosu klaigāšana jau pieņemas spēkā - nu jau arī pirmās zosis var redzēt - tās lido no mums nedaudz pa labi - šajā barā varētu būt aptuveni kādas100. Tad pēc brīža redzu, ka viena zoss lido tieši uz mums, bet tā kā viņai seko pēc gabala aptuveni kādas 20, tad lai arī šī zoss ir šaujamā attālumā, nešauju, jo gaidu sekotājas. Kā jau parasti tādās reizes sekojošās zosis 150 m pirms mums sagriežās un aizlido aptuveni 100 m attālumā . Domāju, ka nekas, jo tagad tikai viss sāksies, diemžēl uzreiz varu pateikt, ka tik tuvu mums vairs šajā vakarā neviena zoss nelidoja...

Pēc minūtēm 15 tiešām sākās īsts zosu uzlidojums, diemžēl tās visas lidoja ļoti augstu un kādus 200 m mums gar labo pusi- jāsaka, ka skats brīžiem bija grandiozs - zosu bars brīžiem atgādināja pelēku mākoni, kas strauji virzās gar debesu pamali - tie vairs nebija simti, bet tūkstošiem putnu.

Sagaidījām tumsu un atkal mērojām ceļu atpakaļ līdz mašīnām, kas tagad bija kļuvis daudz sarežģītāks, jo vienīgais apgaismojums bija neliela kabatas baterija, tāpēc daudz biežāk kājas stiga dūksnājā.

Tā nu mūsu Igaunijas zosu medībās nedabūjām nevienu zosi, bet paši vien bijām vainīgi, jo ja būtu ieradušies plānotajā laikā, tad pirmajā vakarā būtu šāvuši karstiem stobriem.