Šaušanas sportā lielākā rezerve - mednieki

Kopš septembra sākuma Latvijas Sportinga federācijai (LSpF) ir jauna valde un jauns prezidents – Aivars Gudakovskis. Piedāvājam interviju ar jauno LSpF šefu, kurš stāsta par plāniem, pieredzi un veicamo.

Kāda ir tava šaušanas pieredze?

Sāku šaut 2009.gadā. Tas sanāca pavisam nejauši. Esmu mednieks jau 20 gadus un nekad nevarēju iedomāties, ka šaušana ir tik skaista! Aizbraucām ar atlaižu kuponiem uz Rīgas šaušanas centru, izšāvu pāris sērijas. Paveicās, ka trāpīju, un ar to viss arī sākās. No sākuma bija pagrūti, jo šāvu ar medību bisi. Taču satiku daudz cilvēkus, kuri ir ļoti izpalīdzīgi un kurus vieno aizrautība pret šaušanas sportu. Daudziem tas ir dzīvesveids, kurā iegulda ne tikai sirdi un dvēseli, bet arī pietiekami daudz līdzekļu.

Kādas jaunas vēsmas šaušanas sportam soli ar amata iegūšanu?

Pa vecam nebūs, tas gan. Ir jānolīdzina dažas  pretrunas. Lielākā problēma ir tā, ka cilvēki nebrauc uz sacensībām. Ar skaudību skatos uz situāciju Igaunijā, kur it īpaši jaunieši saņem lielu atbalstu. Tikai jāņem vērā, ka šaušanas sports ir padārgs prieks. Bet vajag domāt. Pirmais, jāatjauno dalībnieku skaits sacensībās. Kaut vai Rīgā, kur ir lieliskas iespējas trenēties. Mums ir paveicies, ka Rīgas šaušanas centrā ir tādi pieredzējuši treneri kā Ivars Gulbis un Boriss Timofejevs. Turmāk, ceru, būs daudz pozitīvāka atmosfēra. Valdē tagad ir cilvēki, kas līdzīgi domā. Ceru, ka tas būs uz labu! Lai gan līdz šim esmu tikai veidojis savu privāto uzņēmumu, bet domāju, ka veselais saprāts man palīdzēs vadīt lietas arī LSpF.

Kā ir ar sportingu Latvijā?

Pie mums tas ir amatieru sporta līmenī. Pasaulē šauj profesionāļi. Ar tādiem var mačoties tikai profesionāļi. Mums ir talantīgi cilvēki, piemēram, Ģirts Runnis, kurš starptautiskās sacensībās sasniedzis labus rezultātus. Arī mūsu dāmas pagājušā gadā pasaulē izcīnīja 4.vietu! Jādomā, lai uz staprtautiskiem mačiem brauktu paši labākie. Šaušanas sports ir jāpopularizē, jo reti kura valsts var lepoties ar tādām dāmām šāvējām, kādas ir mums.

Tu pats arī piedalies sacensībās?

Jā, protams. Tagad kā prezidents būšu starp šāvējiem kā savējais. Cilvēki nāk un runā ar mani par problēmām, jo esmu starp saviem šaušanas kolēģiem. Domāju turpmāk aktivizēt  savu dalību arī starptautiskos mačos.

Kā ir ar medniekiem?

Medniekiem ir jāļauj šaut pa šķīvjiem. Vajadzētu likumos ierakstīt, ka pa šķīvjiem var šaut gandrīz jebkur, tikai ievērojot drošības prasības, kas noteiktas, medījot pīles. Ja medniekiem dotu iespējas, viņiem būtu liela interese. Tie, kas māk šaut pamāca tos, kas nemāk. Mums “Švēriņos” ir neliela šautuve, kur var uzšaut pa šķīvjiem un skrejošo cūku. Šādu modeli var attiecināt uz visiem medniekiem. Tad  arī interese pieaugs. No šaušanas sporta viedokļa mums Latvijā liela rezerve ir tieši mednieki.

Kā ir ar tavām mednieka gaitām?

Bija laiks, kad nebraucu medīt. Vienkārši negribējās. Bet viss sākās ar darba kolēģiem, kad tolaik strādāju Radio rūpnīcā. Paņēma un ievilka. Tur bija liels mednieku kolektīvs “Švēriņi”, kas dibināts 1948.gadā. Pats par mednieku kļuvu 1992.gadā. Mūsu kolektīvā ir daudz izkoptu tradīciju, ieviešam arī jaunas. Par tradīciju jau kļuvušas ‘’Švēriņu” bebru kauss pavasarī, pīļu mači rudenī, sportinga sacensības 3-4 reizes gadā. Uz bebru mačiem sabrauca 90 dalībnieku, vienā vakarā nomedījām 14 bebrus. Pats gan neko izcilu neesmu nomedījis, bet viss vēl priekšā. Gaļa nav galvenais. Pats galvenais ir sajūtas, ka blakus ir cilvēki, kas domā tāpat kā es.