Sākusies staltbriežu medību sezona. Riests un piebaurošana mednieka Kaspara redzējumā 3

1.septembrī sākusies staltbriežu buļļu  medību sezona un turpinās līdz 31.janvārim. Govis un teļi (vecums līdz vienam gadam) medījami no 15.augusta līdz 31.decembrim. Sezonas atklāšanā publicējam ieskatu staltbriežu medībās riesta laikā.

Neviens baurošanas laika vakars vai rīts nelīdzinās citiem. Galvenais - jānoskaidro briežu takas un nakts slēptuves. Labāk to var izdarīt, sēžot tornī vai luktā.

Baurošanas laikā tuvošanos var noteikt arī pēc pēdām – biežāk redz lēcienus, nemierīgus pārskrējienus. Baurošanas laika sākumā kopā ar govīm parasti redz vidēja vecuma buļļus. Īstais „saimnieks" baram pievienojas naktī. Septembra otrajā trešdaļā vecais bullis intensīvi dzen jaunos buļļus nostāk no bara.

Riesta laikā ir dienas, kad skaļus rēcienus nemaz nedzird, labi ja pāris „nopūtas".

Baurošanas kulminācijas laikā visai veiksmīgi var piezagties klajākā vietā esošam bariņam. Protams, jāievēro vēja virziens un jāatceras, ka brieži izšķir pat septiņus krāsu toņus.

Ja bullis bauro sīkās laucītēs, piezagties ir grūtāk un tad ieteicams atdarināt baurošanu. Uz pareizi atdarinātu saucienu vistemperamentīgāk reaģē vidēja vecuma buļļi, kas meklē govi. Vienaldzīgi nav arī vecie.

Tomēr, ja kāds domā, ka pietiek no vērša raga vai cilindra izdabūt ārā vienalga kādu skaņu, tad tādam jāuzsauc: „Ej uz Jēriku un gāz viņas mūrus!”

Sekmīgai briežu buļļu piebaurošanai nepieciešama muzikalitāte (ir labi, ja mednieks kaut vai īsu laiku it dziedājis basu korī), ilgstoša vingrināšanās mājās (iepriekš brīdinot kaimiņus, lai neizsauc ātro palīdzību vai policiju) un mežā. Vecu bulli tomēr ir grūti piebaurot, jaunāks nāk klāt daļēji aiz ziņkāres. Piebaurojot ļoti jāuzmanās, lai bulli nesabiedētu, tad viņš kļūs tramīgs uz ilgāku laiku.

Mednieks parasti cenšas baurot kā jauns bullis, kurš ir kopā ar govi, vajadzības gadījumā imitējot atvairīšanas skaņas.

Piebaurošanu var izdarīt ar tritona gliemežnīcu, vērša ragu, latvāņu stublāju, lampas cilindru un citām ierīcēm, kas labi rezonē.

Brieži bauro dažādi. Parastākā skaņa, ko izdod kā vecie „cīnītāji", tā arī iesācēji, ir „aou-a-o" vai „ou-ä-o" - tā izsaka nemieru, satraukumu un kaisli.

Klejojošu, vidēji vecu buļļu sauciens ir žēlāks, augstāks un stiepts.

Vietas „saimniekam" balss ir dusmīga, draudoša un spītīga. Atvairot jaunos buļļus, vecais rec: „O a-o a-ou a!"

Visbiežāk dažādās toņkārtās trokšņo vidēja vecuma buļļi, bet jauniem skaņas sliecas vairāk uz tenorīgo „ö" un „ä ".

Vecs bullis bauro īsāk, iesāk baurošanu augstāk un nobeidz apmēram par tercu zemāk. Jaunāki buļļi baurošanu nobeidz augstāk.

Vecs bullis, gaismai austot, dodas biezoknī un tur šad un tad tikai iedūcas. Pulcinot govis, viņš izgrūž īsas skaņas „oe h".

Briežu noskaņojumam tomēr jāpielāgojas - nevajag tēlot pārāk vecu bulli, jo tādam reizēm nemaz neatbild. Vislabāk atdarināt vidēja vecuma govis mek­lējošu, staigājošu bulli.

Piebaurošana jāsāk tad, kad it iespējams tēmēt, nekādā ziņā - tumsā!

Ja traucē govis, jālieto pulcināšanas sauciens. Ar īkšķi un radītājpirkstu aizspiež degunu, viegli izvērš plaukstu uz āru un veido nazālu, garu „en" skaņu.

Bulli var ieinteresēt arī, sitot ar sausas egles koka nūju pa koku stumbriņiem un zariem. Ja bullis ir redzamības zonā, bet patālu, mednieks var papurināt savā tuvumā esošu kārklu vai citu kociņu, uzsitot ar nūju pa zariem. Bullis noteikti reaģēs, un, ja nebūs „atšifrējis" mednieku, tuvosies „sāncensim".

Ļoti izdevīgā pozīcijā nonāk mednieks, ja viņam mežā izdodas nokļūt starp diviem baurojošiem buļļiem – tad, prasmīgi lietojot pieminēto nūju, veiksmes gadījumā iespējams redzēt pat abus „gaviļniekus”.

Daudzos riesta laika vakaros un rītos piedzīvoto summējot, var teikt, ka:

1) jauns bullis, kas meklē govi, bauro vienā strofā, sērīgi un pabailīgi - „āā-ūuhhūāā”;

2) vecs bullis, kas meklē govi, bauro divās strofās, monotoni, domīgi, slinki, bauro maz, ar lielām atstarpēm - „ūūū-ah”, „āāāūūh-öö-öoh”;

3) bullis, ja atrodas pie govs, bauro zemākā balsī, trīs strofās (jauns - biežāk, vecs - retāk) -  „ūūū-āāā”, „uuuh-āāāh” vai ari „öö-uuuh-öoo-uuh-ööö-uuh-ö”;

4) bullis, ja atrodas pie govs, atvairot pretinieku, bauro līdzīgi kā (3), bet „o" skaņa viņam ir dziļāka un balsienu „öh” atkārto divas vai trīs reizes. Balss tādam ir nikna, reizēm - aizsmakusi, stipra. Jāiemācās skaņa „öh-öh-öh”, tai var pievienot vāju „āāuh”. Reizēm bullis draud ar dziļu „hu-hu-hu”, un tālāk bauro kā bullis, kas atrodas pie govs;

5) sabiedēts bullis izgrūž īsu, dziļu skaņu „böu”;

6) bullis biezoknī bauro reti un vienu strofu - „ah-ö” vai „uöh-u”;

7) cīņas sauciens, kad bullis taisās uzbrukt pretiniekam, sākas ar atvairīšanas baurojumu „hu-hu-hu” vai „öh-öh-öh", tad bullis sāk stipri baurot daudzas strofas dažādās variācijās.

Nobeigumā jāsaka tā pati doma, kas sākumā: nav vienādu bauru rītu, nav vienādu baurotāju. Katrs mednieks par to ir pārliecinājies, un katram ir sava pieredze. Šīs pieredzes papildināšanai lieti noder citu mednieku piedzīvotais.

Avots: Jānis Vanags „Medības. Atziņas un patiesības”. Materiāla publicēšana saskaņota ar grāmatas autoru.

Lasot grāmatu, lasītājs iepazīsies ar mednieka gaitām dažādos gadalaikos visa gada garumā. Mednieks tajā iegūs padomus un pārliecību savai iemīļotajai darbībai, bet nemednieks atradīs noderīgas atziņas par mednieku un medībām.