Sākusies aļņu medību sezona. Kā medīt aļņus riesta laikā?

1.septembrī sākas aļņu medību sezona un turpinās līdz 15.decembrim, tāpēc publicējam galvenās atziņas par aļņu buļļu medīšanu.

Ierastās aļņu medības, vēlā rudenī mastojot, bieži vien izvēršas par sagādes darbu, kurā īsais medību pārdzīvojums tiek tikai dažiem kolēģiem, bet pārējiem jāsamierinās ar statistu un nomedīto aļņu vilcēju lomu. Tikai retumis iegūstamas vērtīgas trofejas — vecie buļļi paliek mastā, aizlavās sāņus vai jau laikus atstāj medību vietu. Medniekam parasti tiek govis un jaunie bullēni, kuru ragi nav daudz lielāki par senlatviešu folkloras velna ragiem. Tādēļ nav brīnums, ka mednieki „laužas" uz staltbriežiem, kuru medības baurošanas laikā it apjūsmotas pārdzīvo­jumu aprakstos, romānos un arī dažādos attēlos. Tiešām, pārdzīvojumi staltbriežu medībās ir ļoti spilgti, bet ko mēs zinām par aurojošo aļņu buļļu medībām?

Aļņu buļļu medīšana viņu aurošanas vai, pareizāk sakot, pārošanās—riesta periodā Latvijā ir praktiski neapgūts medību veids. Šīs medības septembrī ar pieaurošanu ir ļoti interesantas un dažā ziņā sniedz pat lielāku pārdzīvojumu nekā staltbriežu medības.

Aļņu aurošanas vietas ir jāizlūko laikus. Tā galvenokārt ir mazas laucītes, meža ceļi, grāvju bermas, kvartālu stigas, jaunaudzes un arī nelieli klajumi vecākās audzēs.  Šajās vietās ir izkārpītas pārošanās bedres, ar ragiem noberzti un aplauzti koki.

Ir pamats uzskatīt, ka katram bullim ir sava teritorija, kurā viņš „gana” un aprūpē savu govi. Vasaras teļu šajā laikā parasti tiešā tuvumā nav.

No pieredzes var teikt, ka apmēram tajā pašā rajonā, kur atrastas pagājušajā gadā izkārpītās bedres, riestošana notiks arī šinī sezonā.

Bedru meklēšana jāsāk jau augusta otrajā pusē.

Buļļu uzturēšanās vietas var konstatēt arī agrāk – augusta pirmajā pusē, kad notiek ragu notīrīšana.

Aļņu buļļu aurošanas sākums un beigas ir samērā nenoteikts laika periods. To ievērojamā mērā ietekmē klimatiskie apstākļi. Salīdzinājumā ar staltbriežu medībām bauru laikā sekmīgām aļņu medībām daudz svarīgāki ir piemēroti laikapstākļi, t.i., bezvējš, zema gaisa temperatūra. Šādos laikapstākļos ir laba dzirdamība un arī aļņu buļļu aktivitāte ir daudz lielāka.

Laika ziņā riestošanas periods var būt garāks nekā staltbriedim. Parasti tas sākas ap 20.augustu, kulmināciju sasniedz ap 5.-10.septembri, bet dažreiz ilgst līdz septembra beigām.

Aurošanu buļļi sāk tūliņ pēc saules rieta, turpina ar maziem pārtraukumiem visu nakti un beidz no rīta ap plkst.8.00.

Šajā laikā aļņu buļļus var medīt ar pieiešanu, pievilinot ar skaņu atdarināšanu (pieaurojot) vai uz gaidi no torņiem, kancelēm un luktām riesta vietas tuvumā. Var medīt arī, sagaidot bulli uz meža ceļiem, stigām, laucēm, izcirtumiem, kad viņš „kunkstēdams” pārvietojas, meklējot govi vai ejot uz pārošanās vietu.

Aļņu bullis riesta laikā zaudē parasto uzmanību, toties izteikti reaģē uz trokšņiem – krūmu un zaru šūpošanos, čabēšanu, zaru laušanu, mednieka soļu troksni vai mīņāšanos uz zaru kaudzes, uz sausu zaru radīto troksni, kā arī uz atdarināto buļļa aurošanu. Izdzirdis šādus trokšņus, bullis parasti pietuvojas šāviena attālumā, bet krēslas laikā – pat daudz tuvāk.

Aļņu bullis aurošanas laikā ir agresīvs, reizēm pat tuvojas cilvēkam, noturēdams viņu par savu konkurentu. Tuvojoties viņš izdod savas parastās skaņas.

Aļņu izdotās skaņas pārošanas periodā nav pareizi dēvēt par baurošanu. Pareizāk tās būtu nosaukt par „kunkstēšanu”, tomēr nenoniecinot aļņu buļļu emocijas pret savas sugas turpinātajām, turpmāk dēvēsim to par aurošanu.

Riesta skaņu dažādība un to stiprums ir atkarīgs gan no laikapstākļiem, pārošanās perioda intensitātes, gan no paša indivīda aktivitātes un viņa vecuma.

Aurošanas laikā, kad ir laba dzirdamība, atkarībā no tās stipruma ir sadzirdama 50-500 m attālumā, tomēr atsevišķi īpatņi iet „kunkstēdami”, galvu zemu noliekuši, ostot govs pēdas, un viņus var sadzirdēt tikai no neliela attāluma.

Šo faktoru dēļ aļņu medības aurošanas laikā ir sarežģītas, tāpēc ir nepieciešama liela pieredze.

Izšķir vairākus aļņu aurošanas skaņu variantus. Parasti, ja bullis iet viens, viņš periodiski izdod skaņu „o-a”. Otra skaņa pilnīgi atgādina „kunkstēšanu” – „m-n”.

Ja bullis ir kopā ar govi, izdotās skaņas ir stieptākas, augstākos toņos un pāriet skaņās, kas atgādina zirga bubināšanu.

Jauns bullis ir kopā ar govi, izdotās skaņas ir stieptākas, augstākos toņos un pāriet skaņās, kas atgādina zirga bubināšanu.

Jauns bullis auro šādos divos balsienos: „o-a" vai „e-o", uzsvars uz pirmo daļu. Reizēm liekas, ka cilvēks meklē savu tumsā noklīdušo biedru.

Vidēja vecuma bullis auro dobjāk — „o-aa" (uzsvars uz abām skaņām). Vecs bullis sten „u-aa", pirmā skaņa īsa, dažreiz tikai ieskanas. Ja netraucē konkurents, vecs bullis auro retāk un pārvietojas lēnāk. Govs neauro, bet aicina teļu vai bulli ar klusu „hng".

No literatūrā aprakstītajām skaņām, ko izdod aļņu bullis, netiek minēta skaņa, kas līdzīga klusai kumeļa zviegšanai un kas, jādomā, tiek izdota, bullim esot pārī ar govi.

Riesta laika reti, tomēr noteikti notiek buļļu cīņas, kuras dažreiz abiem cīk­stoņiem beidzas traģiski, saāķējoties ar ragiem un zaudējot dzīvību mokpilnā nāvē.

Aļņu bulli sekmīgi var pievilināt, kad viņš viens pats pārvietojas „kunkstēdams", t. i., izdodot skaņu savienojumu „o-a". Šādā gadījumā jāieņem optimālākā šaušanas vieta ar sausu zaru pielūžņojumu uz zemes. Bradājot tiek radīts lūstošu zaru troksnis. Bullis maldīgi „nodomā", ka tuvumā atrodas govs, un strauji tuvojas medniekam.

Pievilināšanai papildus var izmantot lapu koku un krūmu zaru un lapu braucīšanu, tādējādi radot troksni, kādu izdod govs barojoties. Arī izdzirdis šādu troksni, bullis tuvojas.

Ja bullis ir kopā ar govi, viņš parasti uz šādiem pievilinājumiem nereaģē. Tādā gadījumā jālieto pieiešanas paņēmiens. Pieiešana jāizdara ļoti piesardzīgi, jo govs šajā laikā ir samērā uzmanīga un bieži pirmā pamana mednieku.

Pārvietošanās būtu jāsaskaņo ar laiku, kad bullis ar ragiem lauž zarus vai, tuvojoties govij, atdarina zirgu bubināšanai līdzīgas skaņas, un ar laiku, kad šo skaņu intensitāte un stiprums ir visspēcīgākie.

Buļļa „kunkstēšanu" var atdarināt, lietojot ļoti vienkāršu bērza tāss tauri, lat­vāņa stublāju vai arī aizliekot mutei priekšā dūrēs saliektas abas plaukstas ar nedaudz atvērtam pirkstu starpām.

Aļņu buļļu pieaurošanai lieto tāss tauri, kuras garums ir apmēram 30 cm, platākā gala caurmērs — 12 cm, caurmērs tievgalī — 2-3 cm. Aurojot tauri groza, bet skaņas tembru regulē, aizspiežot ciet taures galu, vajadzības gadījumā var aizspiest degunu. Ja buļļi paši neauro, vilināšana ir veltīga.

Lai atdarinātu buļļa sāncensi, var ar kātā iestiprinātu ragu sist pa zariem, kokiem vai purināt jaunos lapu kokus.

Reizēm bullis tik agresīvi metas virsū medniekam, ka viņam nav citas izejas kā steidzīgi un trāpīgi šaut. Citreiz bullis pazūd tik klusi, ka nav dzirdama pat zāles čabēšana vai zariņu lūšana. Gadās, ka jauns bullēns piesteidzas klāt medniekam, kas nejauši skaļāk noklepojies.

Aļņu bullis aurošanas laikā salīdzinājumā ar staltbriežu bulli ir neuzmanīgāks, tāpēc nav sevišķi jābaidās, ka viņš saodīs mednieku, tomēr, ja situācija atļauj, ieteicams pieejot ņemt vērā vēja virzienu. Ejot pret vēju, būs nodrošināta labāka dzirdamība, kas palīdzēs labāk orientēties.

Ir buļļi, kuri ļoti regulāri, ejot uz bauru vietu, pārvietojas pa vienu un to pašu maršrutu. Tādā gadījumā šādās vietās var uzstādīt pārvietojamās medību luktas vai torņus.

Lai izvēlētos pareizo medību paņēmienu, pēc „kunkstēšanas” intensitātes un veida jāprecizē varbūtējās pārošanās bedru vietas. Bedres jāsameklē dienas vidū, tad jāprecizē arī barošanās vieta.

Ja divus vakarus vienā vietā dzirdama intensīva „kunkstēšana", tas norāda, ka bullis ir kopā ar govi. Atrodot bedri, šeit nākamā vakarā var droši sagaidīt bulli. Medību vietā ir jāierodas pusstundu pirms saules rieta vai no rīta pirms gaismas aušanas.

Medības ar pievilināšanu vai pieiešanu sekmīgākas ir no rīta, kad aust gaisma. Vakara medību periods ir īss, jo ātri satumst, tādēļ vairāk piemērots gaides medībām.

Vislielākā buļļu aurošanas aktivitāte ir, iestājoties krēslas stundām un pirms rītausmas. Nakts vidū tā samazinās vai pieklust pavisam, tāpat kā tā nenotiek dienas gaismā.

Aļņu riestu nereti var vērot, medījot uz gaidi citus dzīvniekus (meža cūkas un stirnas), it sevišķi vakara krēslā un mēnesnīcā. Ja bullis sevi piesaka ar baurošanu, tad govs precīzi nojauš un zina buļļa atrašanās vietu un pacietīgi viņu gaida, lai pēc tam abi dotos nakts kāzu ceļojumā. Vērot govs gaidīšanu un satikšanos ar bulli mēness pielietajā un kāpjošas miglas pilnajā labības laukā vai meža pļavā – šis brīdis pilnībā gandarīs mednieku un liks aizmirst, ka nekas nav nomedīts. Aļņu medības aurošanas laikā nevar salīdzināt ar staltbriežu medībām, tomēr labos laikapstākļos arī tās ir interesantas un katram medniekam dāvā patīkamus piedzīvojumus un arī trofejas.

Pēcriesta periodā noteiktās vietās vienkopus ir tikai buļļi vien. Saulainās pēcpusdienās oktobra vidū viņus bieži var redzēt, laiski ganoties vai atpūšoties krūmainās, ciņainās pļavās, purvu malās vai vidēja vecuma paretās priežu audzēs.

Avots: Jānis Vanags „Medības. Atziņas un patiesības”. Materiāla publicēšana saskaņota ar grāmatas autoru.

Lasot grāmatu, lasītājs iepazīsies ar mednieka gaitām dažādos gadalaikos visa gada garumā. Mednieks tajā iegūs padomus un pārliecību savai iemīļotajai darbībai, bet nemednieks atradīs noderīgas atziņas par mednieku un medībām.