Pēc Kanādas lāčiem 2

Šķiet, viens no aspektiem, kas pada­ra medības tik aizraujošas, ir tas, ka šī nodarbe ir mūžam mainīga - nekad nav atkārtojams tas, kas reiz jau izjusts. Iespējams, arī tādēļ - trofeju un jaunu izjūtu meklējumos - mednieki atkal un atkal dodas uz nezināmām vietām. Gandrīz 10 gadu atpakaļ, 2001.gadā grupiņa latviešu mednieku devās uz Kanādas mūžamežiem. Mērķis toreiz bija ļoti kon­krēts - iegūt melnā lāča (Black Bear) trofeju.

Mūsu medību vieta ir Kanādas vidienē, gandrīz mūžamežos, egles simtgadīgas, zarainas un ķērpjainas, bet apses līdzinās pundurbērziem – kā tundrā. Visapkārt starp kokiem vīd sniega un lietus ūdens peļķes, un daba ir tik ne­skarta - šķiet, simtos kvadrātkilometru esam vienīgie cilvēki.

Ierodoties medību nometnē, sprie­žam, ka tā atrodas patiesi skaistā vietā - ezera krastā un mežu ielokā. Ezeram ne­redz ne gala, ne malas, taču vēlāk mums tā ari neizdodas to atrast Kanādas kartē - tik sīciņus tur vienkārši neatzīmē..

Mednieku mājiņa, kurā mitināsimies, ir vienkārša un pieticīga guļbūve, taču tās iekšpusē ir viss, uz ko cilvēks var cerēt civilizācijas neskarta meža vidū. Vakaros pēc medībām - dienā pieredzēto var lieliski pārspriest arī eļļas lampiņas un sveču gaismā...

Pirmās medību dienas rīts aust skaists un ļoti cerīgs, tomēr izrādās, ka šī būs atpūtas, nevis medību diena – ir svētdiena, un svētdienās te medības nenotiek – ar likumu aizliegts. Tāpēc šodien, bezdarbības mākti  nolemjam copēt. Paņēmuši spiningus, dodamies uz tuvējo upi pārbaudīt, "vai būs kas iekšā"... Pirmais metiens, un ir!!! Līdaka, svarā ap kilogramu. Pēc tam sākas īsts azarts - kā pāris metie­nu, tā atkal - ir!!! Līdakas ķeras vareni. Iz­vēles metode vienkārša - kā noķeram lielā­ku, tā mazākā tiek atpakaļ upē. Jā, zivju te ir daudz, redzēs, kā būs ar lāčiem...

Nākamās dienas rītā turpinām ar spiningiem, bet prātā jau tikai viens - pirmā medību diena klāt gan! Pēcpus­dienā tas beidzot notiek arī praktiski - dodamies medībās, un šis piedzīvojums sākas, pavadonim vedot mūs mežā ar tā saukto sešriteni jeb, precīzāk, ar sešriteņu visurgājēju. Tas arī esot vienīgais transportlīdzeklis, ar kuru šai laikā pa mežu iespējams pārvietoties. Tomēr, ieraugot ceļā milzīgo dubļu lāmu, ko sešritenis kopā ar mani gatavojas šķēr­sot, pirmajā mirklī pārņem šaubas, taču jau nākamajā brīdī ir skaidrs - šim agre­gātam šķēršļu nav! Vai, tie ir dziļi dubļi vai ūdens peļķe, vai nevieta izaudzis laz­du krūms - viss paliek aiz muguras.

Pavasarī Kanādā lāču medības notiek "uz gaidi", jo lāči, pamodušies no ziemas miega, ik dienu, pieveicot diez­gan lielus attālumus, dodas sirojumos uz dienvidiem - gan savas teritorijas, gan pārtikas meklējumos. Lai šādu klejojošu lāci nomedītu, mežā ierīkotas barotavas - lielas, divsimtlitrīgas mucas, kurās tiek bērti graudi un nelieli spainīši, kuros salieta eļļa. Tā kā lācis galveno­kārt ir augēdājs un kukaiņēdājs (tiesa, viņš nesmādē arī mazus zīdītājus un maitu), graudi un eļļa ir lietas, kas lācim ļoti garšo, un šķiet, ka šeit lāča gardēdības izmantošana arī ir vienīgā iespēja to nomedīt - tik biezā mežā manīgo dzīv­nieku, visticamāk, nevar pat ieraudzīt, tādēļ tas jāizvilina nosacītā klajumā - pie barotavas.

Visu cieņu - medību torņus kanā­dieši prot taisīt ērtus un stabilus. Torņi novietoti barotavām pietiekami tuvu - 60-120 m attālumā. Tas tādēļ, lai pēc ie­spējas samazinātu risku lāci savainot. Šejienes medību pavadoņiem ļoti nepa­tīk meklēt ievainotus lāčus - gan pasā­kuma bīstamības, gan arī bezcerības dēļ, jo mednieka savainotu lāci pārāk bieži vis neizdodoties atrast.

Beidzot katrs no mums ir nosēdi­nāts savā tornī, sešritenis ir aizrūcinājies prom un gaidīšana var sākties.

Melnais lācis, kā vēsta uzziņu avoti, nav tik liels kā brūnais. Garumā sasniedz 1,5-1,8 m, bet svarā - 120 līdz 150 kilogramus, šiem lāčiem raksturīga melna, zīdaina spalva, garš un smails purns (parasti dzeltenīgā krāsā), kā arī lācim netipiski garas kājas, kas, skatoties pa gabalu padara lāci lielāku, nekā tas ir patiesībā. Paretam sastopami arī šokolādes krāsas, gaiši brūni un pat „blondi” melnie lāči.

Mēs, protams, gaidām lāču tēvaini – jo lielāku, jo labāk. Gadījumā, ja atnāk lāču mamma ar bērniem, mums nolikts sēdēt klusāk par pelītēm. Ja mazuļi kādu tornī pamanot, pasaules iepazīšanas nolūkā tie mēdzot izrādīt interesi par nepazīstamo priekšmetu - varbūt varēs paspēlēties. Tas savukārt varot dikti nepatikt lāču mammai - viņa gan saprot, ka "rotaļlieta" varbūt bīstama!... Taču - jebkurā gadījumā - lāčumammas šaut nedrīkst, tās jābaida prom ar trokšņošanu, piemēram, šāvieniem gaisā.

Lai nomedītu lāci, jābruņojas ar pacietību. Torni nākas sēdēt ilgi, turklāt ari jāapģērbjas atbilstoši, lai izdotos ignorēt odu uzbrukumus. Medniekam jābūt gatavam, ka lācis pie barotavas var parādīties pēkšņi. Viņš iznāk no meža tik klusu, ka nenobrīkšk ne zariņš, un te nu ir - visā savā godībā. Tev atliek vien elpot dziļi un lēni, lai kaut cik remdētu satraukumu. Jāteic, ka lācis atstāj spēcīgu iespaidu pat uz pieredzējušu mednieku. Izskaidrot to grūti - laikam jau tas, kas liek mums gan apbrīnot, gan respektēt, meklējams senatnē un mūsu pašu gēnos.

Ja lācis pie barotavas pārbauda apkārtni, ošņā gaisu, ceļas uz pakaļkājām, varbūt pat skatās medniekam tieši virsū - jāiztur pauze. Ja kļūdīsies un kaut mazliet pakustēsies, lācis to var pamanīt un tad... Tad būs prom vienā mirklī. To, cik melnie lāči ir veikli un cik neticami ātri tie var izgaist no mednieka acīm, laikam zinās tikai tas, kurš pats to pieredzējis. Tu pat nespēj aptvert, uz kuru pusi īsti viņš devies.

Jāteic,  lielie vecie lāči atjautībā mednieku nereti pārspēj. Jau pirms iznākšanas pie barotavas viņi bieži izstaigā krūmus tai visapkārt, lai pārliecinātos, ka apkārt patiešām nav nekā bīstama, un pie viena padzenā jaunākos konkurentus, ja nu kāds no tiem piepeši atļāvies ienākt "saimnieka" teritorijā.

Taču, ja ķepainis barotavu atzinis par drošu, tas sāk ēst ļoti nesteidzīgi un medniekam ir pietiekami daudz laika, lai lāci apskatītu, novērtētu  un - ja vajag - arī precīzi notēmētu...

Pirmajā vakarā no mūsu grupas trim medniekiem veiksme smaida vienam - uz viņa barotavu lācis iznācis pēc pāris gaides stundām, bet - vai nu ļoti labi pazīdams apkārtni un zi­nādams, kur atrodas tornis, vai rietošās saules staros redzēdams kādu spīdumu uz mednieka karabīnes stobra atplaiksnām, kaut ko aizdomīgu tomēr sajutis. Vairākas reizes celdamies uz pakaļkā­jām, ķepainis mēģinājis saredzēt un saost labāk, tad nolēmis, ka lieta, nu­dien, nav gluži droša, un lēnām devies prom. Mednieks, kurš pa to laiku novēr­tējis lāci par labu esam, elpu aizturējis, žēli jau pareģojis, kas notiks tālāk...

Bet pēkšņi - lācis tā kā pārdomā, pa­griežas atpakaļ, lai vēlreiz - pa gabalu - ap­skatītu aizdomīgo objektu. Tad nu arī at­skanējis šāviens un trāpījums bijis precīzs...

Nākamajos vakaros ari pārējiem veicās - lāči nāca cits pēc cita: gan lielā­ki, gan mazāki. Medījām, filmējām, foto­grafējām... Vienam no mūsu mednie­kiem paveicās īpaši.  Viņš nomedīja īstu trofeju kolekcionāra sapni - iespaidīgu izmēru "blondu" lāci, kas patiešām ir liels retums; tādu iegūt vei­cas tikai ļoti veiksmīgam medniekam.

Tā nu pa visiem sešās medību dienās tikām pie pieciem lāčiem, un, protams, pie lāča cepeša nogaršošanas ari. Netica­mi, ka lāča gaļa var būt tik garšīga...

Pēdējā vakarā pirms aizbraukšanas, sēžam pie kamīna un kaļam plānus par to, kurp varētu doties citreiz, bet visi, šķiet, zinām - noteikti arī te vēl kādreiz atgriezīsimies. Šī zeme ir tik liela un daudz­pusīga, ka ar vienu nedēļu šeit ir daudz par maz. Vien pagūsti sajust vareno dabu un se­vi pašu kā daļu no tās.

Piezīme: Stāsts nepiedalās konkursā "Interesantākie medību stāsti".