Novele par "Zibsni" 3

Kāda loze nu krita – tāda krita!? Noliek tad mani uz numura un visi mednieki dodas tālāk. Es kā jau parasti uz masta stāvu bez jebkādām skaņām un kustībām – nomaskējies kā būtu daļa no sniegoti biezā un izteikti klusā meža. Tad notika kaut kas man vēl nepieredzēts...Mednieka instinkts lika pagriezt galvu nedaudz vairāk uz aizmuguri – „Zipsnis” pa eglītēm, lieki gan piebilst, ka šīs eglītes sākotnēji bija gandrīz necaurredzamas...!!! Laikam būs zaķis, pie sevis nodomāju. Intereses vadīts sagriežos pats otrādi (pret mastu no muguras), lai uzzinātu, kas tur tagad notiek. Tikmēr pa to laiku mastā, kurā notiek „īstās” cūku medības suns cītīgi (tātad ar balsi) dzen rukšus. Bet līnijas (stigas) otrā pusē „Zibsnis” pārvietojas bez jebkādas skaņas - pilnīgi un absolūti nekādas – burtiski kaut kas slīd pa sniega virsu caur egļu biezokni, ar virzienu gandrīz paralēli, bet ar tendenci uz manu pusi.

Pēkšņi tas „Zibsnis” pārvēršas par lūsi. Kaut kad jau tam egļu biezumam bija jābeidzas, lai es to „Zibsnītāju” varētu ieraudzīt un saprast, kas tas ir. Cik pēkšņi „Zibsnis” pārvērtās par lūsi, tik ātri tas arī izlec no egļu biezokņa un stāv manā acu priekšā. Pirmais iespaids: „Oh, kas par milzeni...!” Liels un neaprakstāmi skaists lūsis.

Tā kā lūšu medības joprojām iet pilnā sparā, proti, ir gan termiņš, gan līdz limitam vēl tālu...:) Tālāko jau katrs pats var iztēloties... Novele.

Morāle:

1.         Nav medībās „sliktu masta numuru”!!!

2.         Uzmani vienmēr to, ko „redz” tavs pakausis!!!