Medniekiem un nemedniekiem 4

Medības pastāv jau no cilvēku pirmsākumiem un manuprāt, pastāvēs vēl daudzus gadsimtus pēc mums. Medības ir arī dabā- tā ir cīņa par eksistenci. Tomēr bieži nākas dzirdēt par to, ka sen vairs nav tādi apstākļi, lai cilvēks nogalināt un iegūtu gaļu izdzīvošanai.

Kas medības ir tagad? Medības mūsdienās ir dzīvesveids. Šis medīšanas instinkts ir katrā medniekā. Ne katrs spēj nomedīt un ne katram šis instinkts ir saglabājies, tomēr tie, kas to nespēj varbūt arī nemaz nenojauš par to, no cik daudziem ķēdes posmiem sastāv medīšana un kā to saprot mednieks.

Man medības nav tikai gaļas ieguve un vara pār ieroci. Man medības ir kaut kas mistisks un intīms. Ejot uz mežu es esmu tik pat satraukta kā ejot uz skolas eksāmenu. Jā, man nav ierocis un nomedīšana nav pats galvenais, tomēr es būšu un gribu pat teikt, ka esmu medniece. Es varu pierādīt, ka nomedīšana ir pats pēdējais posms zvēra un mednieka savstarpējā cīņā. Ne mazums vien ir gadījumu, kad mednieks nolaiž plintes stobru un ar cieņu palaiž šo zvēru garām. Tā jau ir pazīme par īstās mednieka sirds pukstēšanu cilvēkā.

Mežā es nevaldu, tur valda dabas likumi, es mežā eju ar cieņu pret dzīvnieku un zinu, ka viņš jūt tik pat lielu bijību kā es. Ir brīnumaini uzrāpties kādā novakarā tornītī un vērot. Redzēt, ka cilvēks nav vienīgā būtne, kas dzīvo un kurai ir savi likumi. Arī tur, mežā, katram ir sava vieta un uzdevums, lai nodrošinātu dzīvības kārtību. Zaķis ir medījums vilkam, vilks ir medījums cilvēkam- un tā turpināt šo dzīves ķēdi.

Runājot par dabas skaistumu ko saskata mednieks ir arī otra puse. Un tomēr agri vai vēlu mēs nonākam līdz šai sāpīgajai un diskusijām bagātajai tēmai- attieksme pret medīšanu tiem, kuri to neredz no tāda skatu punkta kā es. Man ir grūti pateikt, kāpēc medniekus uzskata par slepkavām(un šo vārdu es rakstu ar lielu rūgtumu). Mēs bieži dzirdam par zvēru nākšanu uz mājām un lielceļiem un tad tiek piesaukti mednieki, kā vienīgie, kuri var šo situāciju sakārot. Tad jā, tad medniekiem ir kaut kas jādara, bet līdz tam- mednieks ir tas sliktais. Vēl arī ir šie slimie zvēri, postījumi laukos un mežos, kuru novēršanai tiek lūgta mednieku palīdzība. Jā, daudzi saka, ka mednieki regulē dzīvnieku skaitu un zināmā mērā tā arī ir. Mēs nevaram aizmirst, ka cilvēks ir iejaucies visur, kur tik viņš spēj izpausties. Mēs esam virs zemes, debesīs arī valdām pār jūrām un pazemi. Arī zvēru pasaulē mēs esam iejaukušies, tāpēc ir grūti pateikt kas notiktu, ja nebūtu mednieku. Tieši tāpēc es neņemos spriest par mednieku nepieciešamību un devumu, jo tik un tā būs argumentu pret.

Es negribu slavināt medniekus un nosodīt tos, kuriem medības ir svešas, es tikai gribu mūs visus aicināt padomāt par kopā pastāvēšanu un nedaudz izpratnes no abiem skatu punktiem. Es gribētu, lai pastāv savstarpējā cieņa, jo tikai tā mednieks varēs nākt ar savu nostāju un cerēt, ka kāds viņu sadzirdēs. Un gribētos, lai arī tie,. Kuriem medības ir svešas kaut nedaudz ņemtu arī no tā, ko stāsta mednieki, jo kopā mēs varam viens otru tikai papildināt.

P.S. Tomēr šeit apkopotās domas ir tikai niecīga daļa no tā, ko varētu domāt jebkurš Mednieks un Medniece, tāpēc ceru, ka nedaudz ieinteresēju Kādu un ceru tevi satikt tur, kur mana sirds ir visu laiku un es pati visbiežāk.

Uz tikšanos mežā!

Laura Kļaviņa, Alojas mednieku kluba biedrs un dabas draugs.