Medībās rozā cepurē un gepardraksta zābaciņos

Portāls mediju studentiem, profesionāļiem un lietotājiem Mans Medijs publicējis stāstu par kādas jaunas dāmas pirmo pieredzi dzinējmedībās. Šeit arī stāsts.

Šodien medības latviešu vīriem ir aizraušanās un sports, iespēja uzvarēt un būt gudrākam par dzīvnieku. To, kā tas patiesībā notiek, izbaudīju pati, veltot vienu nomākušos novembra sestdienu Ziemeļvidzemē organizētām dzinējmedībām.

Dažādi mokoši jautājumi mani nomāca jau pāris nedēļas iepriekš: „Kas man būs jādara? Kas jābļauj? Cik ilgi? Cik skaļi? Vai mani var nošaut? Kā es pazīšu mastu? Un kā no tā izkļūšu?” Dažbrīd sāku apšaubīt savu drosmi, jo izrādās, ka mednieki šauj arī mastā – noteiktā apgabalā, kurā no vienas puses iet iekšā dzinēji, skaļi aurojot un citādi trokšņojot, tādējādi dzenot meža dzīvniekus uz pretējo masta pusi, kur tos gaida mednieki. Tādā gadījumā tikai pēc skaņas var noteikt, cik tālu ir dzinējs, tāpēc nedrīkst kautrēties un nebļaut. Ej viena pati pa mežu un kā šizofrēniķe bļauj nenosakāmas izcelsmes frāzes? Pirmajā reizē tā domājot visi.

Pēc nervozas gatavošanās nedēļas beidzot pienāca sestdiena. Biju jau brīdināta, ka visprātīgāk ģērbties ūdens necaurlaidīgā, bet elpojošā apģērbā. Vistuvākais patiesībai, ko varēju atrast savā Rīgas dzīvoklī, bija mans necilais snovborda prieku komplekts, kuru parasti izmantoju vien pāris reizes sezonā. Cepure diemžēl neizpalika bez rozā krāsas, arī apavu ziņā nebija lielas izvēles – manā kolekcijā atrodams vien pāris gepardraksta gumijas zābaciņu, kuri tad nu kļuva par mana kostīma noslēdzošo sastāvdaļu.

Plkst 8.00

Medības tomēr netika rīkotas Virešos, kā sākumā bija plānots. Cēlāmies jau pulksten 6.30 no rīta, jo 8.00 bija jātiekas Raunas novadā, kas ir apmēram 40 km attālumā no mūsu mājām. Tur pulcējās viss pārsteidzoši lielais (ap 20 cilvēku) dalībnieku pulks, kuru vidū šoreiz bijām viesi.

Viss sākas ar sanāksmi, kuru paši mednieki sauc par instruktāžas nolasīšanu. Visi tiek sastādīti rindā kā armijā un pat tā sveicināti. Cenšos pārliecinoši iekļauties un nobļaujos ar visiem kopā „Esi sveiks!”, kad medību vadītājs iepazīstina ar mednieku kolektīvu Melngale un mums kā viesiem. Manā virzienā tiek virzīts nepārprotamas neizpratnes pilns skatiens un trešo reizi atgādināts, ka dzinējam jābūt atstarojošā vestē (lai gan jau divas iepriekšējās pateicu, ka mašīnā ir un tiks uzvilkta). Nekas. Ar to jau rēķinājos.

Uzmanīgi klausoties instruktāžu, esmu sapratusi, ka šodien tiks šauts tikai ar lodēm. Mežacūkas drīkst šaut bez ierobežojuma, izņemot sivēnmātes, tāpat alņa govis un teļus, kā arī staltbrieža govis un teļus, bet pēc šāviena pa staltbrieža bulli jādod signāls tāpēc, ka klubam bija atlikusi tikai viena atļauja šādam medījumam. Tam seko lēmumu pieņemšana par mastu izvēli, ugunslīnijas izvietojumu un stratēģijām, kuras man ātri vien kļūst par ķīniešu ābeci.

Īsti pat nepagūstu atvadīties no savējiem, kad visi pieci dzinēji – es, vēl divas dāmas, viens jaunietis manā vecumā un krietni pieredzējušākais Arvīds, uz kura balsi paļaujos turpmāk meža biezokņos – tiek aicināti oranžas krāsas kravas busiņā bez sēdekļiem. Jau tad pamanu un saprotu, ka man no visiem pieciem vienīgajai nav suņa. Nāksies mācīties sadzirdēt un orientēties vienai pašai.

Plkst. 9.00

Neilgi pirms deviņiem dzinējus pa vienam izsēdina melna, tikko uzarta tīruma malā, kas turklāt vijas augšā kalnā.

Gaidot tīruma malā, kamēr Arvīds novieto visus dzinējus un atgriežas pie manis, lai sāktu dzīt ar mani kopā, mēģinu raisīt sarunu ar vienu no meitenēm, kurai ir pašai savs krūmu raksta kostīms – interesējos, kuro reizi tad viņa palīdz vecākiem. „Piekto gadu,” atskan negaidīta atbilde. Ar to man pietiek šai sarunai.

Arvīds ir atpakaļ. Dārtu ar suni viņš aizsūta pa kreisi augšā kalnā, un ar mani dodas vairāk uz labo pusi pāri tīrumam. Bet tie nav pat 20 soļi kopā - viņš tikai norāda man virzienu, pats virzoties tīrumam otrā pusē. Vispirms jāaiziet līdz tīruma galam un tad jāgaida signāls, kad pirmā masta pretējā pusē būs izvietojušies mednieki. Kāds vēl signāls, kāds zvanīs vai šaus, vai svilps? Arvīds tikai nosaka: „Kad sākšu nelabā balsī kliegt, sāc iet un arī kliedz. Var arī dziedāt.” Līdz pēdējam brīdim neliekas, ka tik vienkārši varētu kaut ko sadzirdēt un orientēties.

Tikšana pāri tīrumam vien ir mans pirmais pārbaudījums. Tas ir tikko uzarts, melns, slapjš un mīksts kā rauga mīkla. Tāpat jau pēc dažiem soļiem ir ar maniem raibajiem zābakiem, turklāt dubļu kluči līp viens ar otru kopā un ar katru soli kājas paliek smagākas. Sākumā man nāk smiekli, jo visu laiku domāju par skatu no malas, lai gan apkārt jau vairs labu laiku nav nevienas dzīvas dvēseles.

Nonākdama tīruma galā pie izcirtuma, kur man lika gaidīt balsi, mīņājos un nesaprotu, kas nu jādara – varbūt nemaz nedzirdu un citi sen jau aizgājuši. Mīņājos turpu šurpu, kamēr labajā pusē – un tik tiešām saprotu, ka labajā – atskan Arvīda kliedziens. Tad arī kreisajā Dārtas un suņa rējieni, vēl tālāk vājāka otras meitenes balss. Sāku iet, bet nevaru saņemties pirmajam bļāvienam, kā bērnu dārzā pirms koncerta – daži klusāki pīkstieni, tad skaļāki. Smejos pati par sevi, kamēr atrodu īsto frāzi: vienkārši „AAAAA” nav ērti, „HEIJĀ” jau dzirdu pa kreisi. Nevaru izšķirties starp „HALLO” un armijai līdzīgo „H-EEE-III-J-HOP”. Šķiet, ka pēdējais iepatīkas arī Arvīdam, un viņš pielāgojas man. Sajūtu pirmo saikni ar citiem un kaut kas man tajā visā sāk patikt.

Plkst. 9.20

Ar rokām visu laiku jālauž sev ceļš starp krūmiem, jāatgaiņājas no zariem un jāpieturas kāpjot pāri kritušajiem kokiem. Uz katra piektā soļa sejai pāri pārvelkas neredzams, staipīgs zirnekļu tīkls. „HEEII-HOP”. Zem kājām patrāpās arī pa bedrei - sausai vai pilnai ar purva neizdibināmajiem ūdeņiem. Daba un svaigais gaiss pagaidām prevalē pār grūtībām „HEEII-HOP”.

Uzmanību sev pievērš koķetas krūmāja odziņas, ne dzērvenes, ne brūklenes, bet tā vien aicina nobildēt. „HEEII-HOP”. Knapi pagūstu tās iemūžināt, kad dzirdu smagnēji dipinam zemi. Tā neskrien ne cilvēks, ne suns. 20 metrus no manis riksīti garām aizskrien staltbrieža govs. Sirds sāk pukstēt ātrāk, jo esmu viena pati meža vidū un nav ne zoodārza nožogojuma, ne drauga, aiz kā paslēpties. Sastingstu un automātiski vairākkārt spiežu fotoaparāta pogu, ekrānā nemaz neskatoties. Aizbēga. Neraža. Pavisam aizmirstu, ka jābļauj un interese velk taisni govij pakaļ. Bet bail. Paiet vairākas minūtes, kad riedams pakaļ aizdrāžas arī viens no suņiem. Jau ātrākā solī dodos abu virzienā. Tad izdzirdu pirmo šāvienu. Stop. Tas mani atgriež realitātē un atraujos atpakaļ.

Atjēdzos un atkal dzirdu Arvīda „HEEII-HOP”, un arī pārējos. Vienīgi jau sev aiz muguras. Pagaidu mazliet un turpinu iet. Ir jau pāri desmitiem. Vairs neviens man nav paskrējis garām. Tikai Arvīds liekas arvien tuvāk un tuvāk. „HEEII-HOP”. Starp kokiem ieraugu oranžo vestīti. „Ej taisni pāri šim kalniņam un iziesi ārā, HEEII-HOP”. Kalnā kāpjot saprotu, ko ar mani nodarījis svaigais gaiss un satraukums, un knapi spēju sevi uzvilkt augšā.

Ap plkst. 11.00

Šajā mastā paveicies tikai vienam medniekam. Loms – staltbrieža govs. Laikrādis rāda plkst.11.03, kad ejam uz 2. mastu. Velkos visiem aizmugurē kā vecs kleperis. Neviens pat neatskatās. Palieku priekšpēdējā. Vienu vietu pirms Arvīda. Tas nomierina. Lai gan šoreiz mani brīdina, ka vienā brīdī viņam būšot jāapiet ezers un balss spēji pazudīs pa labi. Man tikai jāturpina iet taisni.

Stāvu, rakstu piezīmes, gaidu signālu. Apkārt tikai pakšķ no kokiem krītošas ūdens lāses. Dzinējai kreisajā pusē zvana telefons. Plkst.11.30.

Masta sākums liekas daudzsološs. Ejot pirmos metrus, zem kājām vien mīksts sūnu paklājiņš, „HEEII-HOP”. Tomēr tāda veiksme mani neaplaimo ilgi. Attopos, kad priekšā nikni stāv necaurredzami krūmāju brikšņi ar parūkām līdzīgiem garas zāles puzuriem zemē, „HEEII-HOP”.

Pamazām attālinās Arvīds. Pārējos pamazām sajūtu sev priekšā. Ierasto saucienu ik pa brīdim nomaina spontāns lamu vārds. Atpakaļceļa man nav, uz sāniem nezinu kā iziet, tāpēc nekas cits neatliek kā lauzties tālāk. Pagūstu vairākkārt norauties ar kādu zaru tieši pāri acīm. Kad tas notiek trešo reizi, plaksiņš vairs nenotur asaras pērlīti. „HEEII-EE-II”. Katrs solis kļūst arvien smagāks, priekšā nemitīgi iznirst nogāzušies koki, kuriem jārāpjas pāri. Pamazām aizmirstu kliegt. Nogāzies bērzs izskatās sausāks par pārējiem kritušajiem. Tūliņ kā piekļauju tam savus saspringušos augšstilbus, tas nobrakšķ un ar plunkšķi iekrīt kārtējā ūdens peļķē.

Ap plkst. 12.00

Plkst.12.10 saprotu, ka nedzirdu vairs nevienu balsi - ne priekšā, ne sānos, ne kur citur. „HEEII-HOP” nomaina atbildi gaidošs „HALLO”. Nekā. Priekšā ieraugu burboļojam upīti. Atceros, ka nav bijis laika neko nofotografēt. Kāds masta sākumā izspļāva, ka šķērsot upi nedrīkst. To arī nedaru.

Pēc laiciņa zvana tētis Andris. Tas liek pasmaidīt – mani neviens nav aizmirsis. Man atnāk pretī un 12.35 mani izved ārā. Dažs labs smīkņā, bet man vienalga.

Pusstundu visi apkārt klačojas par to, ko kurš redzējis, dabūjis vai gribējis dabūt. Esmu nedaudz sabijusies un sēžu agrāk nenovērtētajā šampanieša krāsas Land Roverā. Acīm pāri arvien smagāk sāk krist plakstiņi. Spēki sāk izčākstēt svaigajā gaisā. Rokas velkas čokurā - cimdi ir pirkstaini un vēl slapji. Mitrums pa bikšu starām uzkāpis jau krietni virs ceļgaliem un tuvojas galamērķim. Viss ož pēc slapjām skujām, zemes un sūnām. Arī es. Kratoties mašīnā, jūtu kā kņudinās slapjās pielipušās zeķubikses. Temperatūra mašīnā kāpj un plakstiņi paliek vēl smagāki, pievienojas arī žāvu lēkme.

Plkst. 13.10

Trešajā gājienā mani atstāj kā pirmo pašā masta malā: „Turēsi malu.” Tas esot vienkāršākais variants man, jo visu laiku jāskatās uz ceļu, pa kuru nācām. Bet kā gan, ja jau noliktajā vietā tas vairs nav redzams??

Laikam, pašai neapzinoties, esmu par daudz virzījusies uz labo pusi, un ne no kurienes jau esmu pietuvojusies Dārtai. „HALLO”. Samulstu un saprotu, ka tā nevajadzētu būt: „Tas nekas, ka esmu tev tik tuvu nonākusi?” Mani pārsteidz vēl viena strupa atbilde: „Ir gan kaut kas.” Labi, ar šo man pietiek, lai vairs necenstos uzturēt jebkādu kontaktu ar topošo mūziķi. „HALLO”. Starp mums aizcilpo milzīgs, ausains Blīkšķu Banijs. Nebiju domājusi, ka zaķi var būt tik lieli.

„HALLO”. Cik varu, virzos uz kreiso pusi. Ka tik tālāk. Priekšā tumšs, tumšs zemu eglīšu klājums, kuram citādi kā rāpus ir neiespējami tikt cauri. Atkal nākas apiet pa labo pusi un saskrieties ar manu „draudzeni”. „Sausa jau neiziesi tāpat!” atskan, kad atsakos brist grāvī līdz dibenam, kā to dara viņa. Nebrienu tāpat. Grāvi apeju.

„Vai tad tev nebija mala jātur?” viņa man jautā, kad izeju viņai pretī tikko pēc grāvja izbrišanas. Kāda mala, velns parāvis? Nu pietiek arī man: „Vai tev izskatās, ka protu un zinu, kas man jānotur?” Ar to mūsu ceļi beidzot šķiras. Tēmēju, cik vien varu pa kreisi. „HALLO”.

Pēc plkst. 14. 00

Un tā nonāku pie pirmajā acu uzmetienā neuzveicama paugura. „HALLO”. Raušos vien augšā. Turpat arī nelaimīgais ceļš, kā arī divas oranžas mednieku galviņas, kas mani apsmej un sauc ārā, jo esmu nogriezusi pusi masta. Tie gan nav manējie. Sveši un dūšīgi onkuļi, kuri ar mani nerunā.

Pietiek, vairs nevienu gājienu iekšā mežā. Man atbrauc pakaļ tētis. Viņš stāsta, ka tuvu masta beigām (kur man teorētiski bija jāiznāk) viens nošāvis staltbrieža bulli. „Mārtiņš?” jautāju, cerībā, ka būs ko vest mājās, dīrāt un piebeigt vakaru ar klasisko Henessy malku... Nekā, guvums gadījies citam.

Pirms plkst. 15.00

Tagad jādodas palīgā izvilkt. Man, protams, piedāvā palikt mašīnā un sildīties. Bet kas tad tās par medībām, ja tuvumā neredzēšu nevienu pašu medījumu. Sakožu zobus un visiem dodos visiem nopakaļus. Tagad ejam tikai mēs, visi savējie. Nu jau ir pavisam cita sajūta – vīri ik pa brītiņam atskatās, vai man viss kārtībā, pagaida, ja atpalieku, padod roku, kad jāpārkāpj tērcītes un grāvji. Ejam un ejam.

Tur nu viņš guļ. Izmircis kā bezpajumtnieks kaķis, vaļējām, zilām acīm, beigts un pagalam. Kažoks tāds kā manas jakas apkakle, tikai īsāku spalvu. Apkārt visu laiku lēkā viens no vaukšķiem un laiza nomedīto bulli – tad pie galvas, tad vēdera, tad paplucina kāju, kurai cauri jau rēgojas kauls. Šim skatam turpinājumu negribu redzēt, tāpēc nolaižu acis pie pakaļkājām. Tās guļ tik smalkas un graciozas, izliektas tā it kā drīzāk atgādinātu sievietes formas nevis buļļa. Un kājiņas nobeidz spici, melni nagu zābaciņi ar nedaudz nobrāztiem purngaliem. Tikmēr viss tiek sagatavots vilkšanai.

Plkst. 15.40

Tā ir vesela sistēma. Ap kaklu apmet platu stropējamo lentu, abus galus, kas paliek pāri, katru piesien pie apmēram metru gara dēļa. Tad abiem dēļiem mezglam katrā pusē stājas pa vīrietim kā arklā, un kāds no viņiem pēkšņi nobļaujas: „Nu, tad kurš motorolleram pie stūres?” No sākuma nesaprotu, kāds motorollers, bet pēc ilgas pauzes nākas pasmaidīt – vēl divi vīri pieķeras katrs pie sava medījuma raga – kā pie stūres. „Tas, lai galva velkot nelaužas apkārt un ragi neduras zemē,” paskaidro tētis, kurš vilkšanā nepiedalās un ar mani iet nopakaļus.

Plkst. 15.50 staltbriedi izvelk no meža, pretī ir kārtējais džips ar āķi aizmugurē, kas to nogādā tālāk līdz busam. Ar to arī visi tiekam nogādāti atpakaļ pie savām mašīnām. Sāk krēslot. Dīrāšanas un gaļas dalīšanas procesā nepiedalāmies, jo bijām viesi. Citādāk būtu, ja paši būtu tikuši pie kāda medījuma.

Bet es nemaz neskumstu. Pēdējais, ko sajūtu, ir siltais kondicioniera gaiss mašīnā, krēslas pārtapšana tumsā un balss, kas ziņo, ka esam mājās un varu pārvākties uz gultiņu.

Autors: Justīne Veinberga, LU SZF komunikācijas studiju bakalaura programmas studente

Avots: MansMedijs.lv

Foto: Cheaphatscap.org