Kas jāmaina medību saimniecībā? 16

19.jūlijā notika diskusija par pašreizējo medību saimniecību, tās problēmām un tika sniegti risinājumi saimniecības uzlabošanai. Diskusijā piedalījās medību speciālists Kaspars Šuikovskis, Latvijas mednieku asociācijas Valdes loceklis Ainārs Zvejnieks un Latvijas Safari kluba vadītājs Haralds Barviks. Diskusijas laikā tika atklātas vairākas medību saimniecības nozīmīgākās problēmas un nepilnības, svarīgākās tiks aprakstītas raksta turpinājumā.

Medību apliecības. Vai mednieki tiek uzskatīti par malumedniekiem?

Kaspars Šuikovskis: -  Kā zināms, lai saņemtu sezonas karti ir jāuzrāda mednieka apliecība. Vairākas reizes ir notikušas mednieku apliecības maiņas. Lai saņemtu jaunu apliecību, jāuzrāda vecā apliecība. Diemžēl daudziem medniekiem, kuri medījuši Padomju laikā un pat agrāk, nav dokumentāla pierādījuma, nav saglabājušās vecās apliecības.

Haralds Barviks: - Šobrīd ir absurda situācija, ka daudzi mednieki, kas visu dzīvi ir bijuši mednieki, šobrīd ir pret savu gribu pataisīti  par malumedniekiem un likumpārkāpējiem, jo nav saglabājušās krievu laika apliecības. Unikāla situācija. Jau no padomju laikiem  ir bijis mednieks, bet tagad neizsniedz sezonas karti, tāpēc, ka nevar pierādīt, ka ir mednieks, jo neatceras, kur krievu laikā kārtojis mednieka eksāmenu. Ir gadījumi, ka atceras, kur kārtots eksāmens, bet nevar dokumentāli pierādīt. Tas notiek uz Valsts meža dienesta nesakārtotības rēķina, jo var uzskatīt, ka arhivēšana darbojas tikai no 2000.gada. Iedzīvotājiem nav jācieš bardaka dēļ.

Kaspars Šuikovskis: -  Varbūt ir cilvēki, kuriem apliecības ir izsniegtas nelikumīgi. Šādi gadījumi ir jāsoda, bet citiem nav jācieš valsts neizdarības dēļ. Cilvēkam nav jāpierāda, ka viņš apliecību nav pircis, tas ir valsts iestādes uzdevums.

Haralds Barviks: - Ir pat gadījumi, ka apliecības atņem un acu priekšā sagriež, bet vēlāk pierādījumi par eksāmena kārtošanu tiek atrasti. Aizmirst pat atvainoties.

Kaspars Šuikovskis: - Daudzi mednieki VMD darbību nepārsūdz, vienkārši kautrējoties un cienot Latvijas likumus. Ja pieņēma lēmumu, tad ciena un nesūdzas.

Ainārs Zvenieks: - Tie mednieki, kuri grib medīt, apstrīd VMD darbību. Ir tiesvedība, bet Administratīvās tiesas noslogotības dēļ, tiesa ir nozīmēta tikai uz 2014.gadu. Ja tiek pieņemts lēmums, ka ir nelegāla apliecība, tas nozīmē, ka ir nelegāli iegūti arī ieroči. Kas viņiem ierocis ir jānodod un jāmaksā par glabāšanu?

Haralds Barviks: - Rezultātā pieredzējušiem medniekiem ir vieglāk un ātrāk kārtot mednieka eksāmenu vēl vienu reizi, jo apliecība tiek atzīta par nederīgu. Mednieka apliecības kārtošana aizņem tikai 2 mēnešus, saņem jaunu apliecību un viss kārtībā. Šādai situācijai nevajadzētu būt.  Lielā mērā šo situāciju var uzskatīt par VMD ņirgāšanos par cilvēkiem un likumu, nav normāli, ja valsts iestādes vadītājs uzskata sevi augstāku par likumiem un noteikumiem. Kurš segs pilsoņiem nodarītos materiālos un morālos zaudējumus, vai arī šī būs kārtējā politiskā bezatbildība?

Licenču iedalīšana? Kāpēc visas sezonas garumā?

Ainārs Zvejnieks: - Licenču iedalīšana notiek visas sezonas garumā nevis no 1.aprīļa, kad sākas medību sezona valsts ierēdņu neizdarības dēļ. Konkrēti tas ir sarežģīti tiem kolektīvu vadītājiem, kuriem medību objekts neatrodas tuvu mājām, lieka braukāšana, tiek zaudēts laiks.  Lieki jāmaksā par degvielu, vairāki maksājumi bankā, faktiski rezultātā finansējam Skandināvu bankas.

Haralds Barviks: - Tāpat daudzi medību klubi tika pie atļaujām tikai pēc 20.maija, kaut gan sezona sākas no 1. aprīļa.

Ainārs Zvejnieks: - Normāla licenču iedalīšana svarīga tiem klubiem, kas nodarbojas komercmedībām. Nevar plānot medības, nezinot, cik liels limits ir iedalīts.

Haralds Barviks: -  Vēl viena problēma ir tā, ka lauksaimniekiem  sējumos ir postījumi. Attiecīgi atļaujas nav laicīgi, līdz ar to medības nenotiek. Rezultātā rodas nopietnas konflikta situācijas starp zemes īpašniekiem un medniekiem.

Kaspars Šuikovskis: - Vēl var pieminēt gadījumus, kad licences nav sagatavotas pareizi un tās tik ātri nevar izlabot, piemēram, situācija – tika uzrakstīts stirnu un briežu tēviņš, lai gan Latvijā ir stirnu āzis vai bullis. Medību noteikumos nav šādu terminu, šādas atļaujas  nedrīkstētu izmantot.

Medību iecirkņu veidošana. Pašnoteikšanās un sadarbības iespējas.

Kaspars Šuikovskis: - Ir gadījumi, kad četri medību kolektīvi izveido kopīgi iecirkni. Likums to nepieprasa, bet tā varētu atrisināt medību iecirkņu sadrumstalotības jautājumu. Lielākajai daļai  kolektīvu sadarbības problēmu nav un, ja tādas ir, tad tās ir risināmas. Kā tas izskatās? Medību kolektīvi vienojas par kopīgu medību iecirkni, ir ārējās robežas apraksts, medību iecirknis ir reģistrēts VMD kā vienots iecirknis. Katram kolektīvam ir savi līgumi, bet ir koplīgums, kurā ir ierakstīts, ka kolektīvi nedarbojas pretēji viens otra interesēm, attiecīgi proporcionāli no medību teritorijas sadala medību atļaujas. Gaides medības notiek konkrētā medību kolektīva teritorijā, ar dzinējiem tiek organizētas savā teritorijā, bet 1-2 reizes gadā tiek organizētas kopīgas dzinējmedības.

Ainārs Zvejnieks: - Mazos medību iecirkņus tad varētu apvienot vienā lielā medību iecirknī, kopīgi vienojoties par medību licencēm. Būtu lielāka pašnoteikšanās, kā arī tas palīdzētu optimizēt medību saimniecību. Kā vienā medību iecirknī sadalās licences, tā jau ir konkrētā iecirkņa iekšējā lieta, VMD nebūtu jāiejaucas.

Dzīvnieku uzskaite. Vai pareizi saskaitām un izsniedzam limitu?

Ainārs Zvejnieks: - 2010.gadā Lielo plēsēju monitoringam tika piešķirti 19 378Ls. Vilki tiek saskatīti, bet nomedīšanas limitā iedod tikai 100 vilkus, kas ir mazāk par 10%  no vilku skaita. Praktiski tiek iedoti 100 vilki bez jebkāda pamatojuma ar piezīmi, ka, ja 100 vilkus nomedīs, tad iedos papildus limitu. Diemžēl 1-2 nedēļas notiek lēmuma pieņemšana, bet tajā laikā var veidoties labvēlīgi apstākļi vilku medīšanai, piemēram, sniegs, atbilstoša temperatūra vai citas atbilstošas sakarības. Tāpat medību kolektīvi nevar plānot medības, jo nav zināms, vai iedos papildus 52 vilkus vai vairāk.

Haralds Barviks: - Muļķīgi ir teikt, ka šogad nav zināmi vilku postījumi. Acīmredzot, dzīvnieku uzskaite nenotiek akurāti. Daudzās Latvijas vietās stirnas un cūkas tiek noēstas, cūku bari paliek mazāki. Vilku skaits ir lielāks nekā tiek saskaitīts. Nav ņemta vērā arī situācija, ka vilki staigā pāri robežām. Šķērso Latvijas robežu, medī Latvijā, bet guļ robežas nemedījamā zonā Krievijā un Baltkrievijā, kā arī Igaunijā.

Kaspars Šuikovskis: - Šeit varētu runāt par dzīvnieku uzskaites nepilnībām kopumā. Ekskrementu uzskaites metodika nav efektīva visiem dzīvniekiem. Valsts meža dienestam pietrūkst arī resursi, lai pēc šādas metodes varētu saskaitīt.

Ainārs Zvejnieks: - Pēc ekskrementu metodes var saskaitīt briežus, aļņus, iespējama 10-15% kļūda. Cūku, stirnu nav iespējams uzskaitīt. Pēc dzīvnieku uzskaites katru gadu pieaug dzīvnieku skaits. Tas liek uzdot jautājumu: vai mēs nepareizi veicam uzskaiti vai arī nepareizi izsniedzam limitus?

Haralds Barviks: - Efektīvāk būtu piesaistīt pašus medību kolektīvus. Medību klubi ir informēti, kādi dzīvnieki un kādos daudzumos ir viņu teritorijā. Daudzās citās valstīs medību klubi paši nosaka limitu, bet valsts institūcijas veic kontroles funkcijas. Ja dzīvnieku skaits samazinās konkrētajā teritorijā, tad tiek noteikti ierobežojumi, ja tie netiek ņemti vērā 2-3 reizes, VMD var atņemt tiesības medīt.

Eksaminēšanas nepilnības. Bezdarbība un nekompetence?

Haralds Barviks: - Šeit var uzsvērt vairākas problēmas, kas saistītas ar mednieku eksaminēšanu. Pirmkārt, VMD tika iedots finansējums datorizētais mednieku eksaminācijai 4 gadus atpakaļ,  joprojām šādas sistēmas nav un var pacelt jautājumu,  kur palikusi nauda? Otrkārt, 9 mēnešus Rīgas reģionā nav bijusi komisija, kas pieņemtu eksāmenu, bet Rīga un Rīgas reģions izdod pusi no jauno mednieku apliecībām.  Rīgas komisija tika atstādināta bez juridiska pamatojuma . Pašreiz eksaminēšana notiek Ogrē, kas  Rīgas un reģionu iedzīvotājiem nav ērti. Treškārt, eksāmena jautājumi sen nav koriģēti. Dažos jautājumos un atbilžu variantos ir būtiskas kļūdas, rezultātā  atbildes nav pareizas. Daudzos jautājumos zināšanas netiek prasītas pēc būtības, nav saistības ar zināšanu pārbaudi, bet gan „pēc asprātības”. Eksaminētajam  ir jādomā, ko jautājuma sastādītājs ar šādu jautājumu ir domājis, eksāmenos izmantojamie attēli arī zem jebkādas kritikas. Ceturtkārt, Medību likuma 15.pantā ir minēts: Mednieku un medību vadītāju eksaminācijas komisijas darbību tehniski nodrošina un finansē Valsts meža dienests.. Pašlaik VMD nenodrošina eksamināciju finansiāli, jaunie mednieki maksā valsts nodevu, papildus apmaksā šautuves izdevumus. Kā pamatojums tiek minēts tas, ka samazināts finansējums. Tas nav korekti, jo likums visiem ir viens, to nevar ignorēt. Kārtējo reizi cietējs ir jaunais mednieks.

Kaspars Šuikovskis: - Vēl var pieminēt situāciju, ka vairākās eksaminācijas komisijās ir cilvēki, kuriem nav mednieka apliecības un kuriem nav kvalifikācija šaušanā. Komisijā ir jābūt cilvēkiem, kas paši eksāmenu var nokārtot, vismaz minimumu. 

Haralds Barviks: - Komisijas pārstāvjiem tomēr jābūt zinošiem par drošību šautuvē un drošību rīkojoties ar ieročiem. Savādāk sanāk muļķīga situācija, ka komisijas pārstāvis nevar atrast drošinātāju, pats neprot rīkoties ar konkrēto ieroci, kaut gan Ieroču aprites likums šo jautājumu atrunā viennozīmīgi. Komisijai vajadzētu būt profesionālai, šie jautājumi manuprāt būtu nododami Latvijas mednieku asociācijas kompetencē. Asociācija varētu nodrošināt komisijās profesionālu šaušanas instruktoru un atbilstošu komisiju, kurai būtu zināšanas par medību saimniecību, kā arī nodrošinātu nesasniedzamos griestus Valsts meža dienestā, elektroniskās eksaminācijas iespējas.

Medību saimniecības nākotne. Laiks jaunajiem?

Haralds Barviks: - Diemžēl par mednieku var būt tikai cilvēks, kas atbilst Ieroču aprites likuma prasībām. No vienas puses tas ir saprotami, no otras – kāpēc par mednieku nevarētu kļūt cilvēks vecumā  no 14 gadiem? Medniekam obligāti nav jāiet ar ieroci, bet viņš var piedalīties medību procesā. Kāpēc jaunieši nevarētu iet medīt ar lamatām, piemēram, ķert bebrus vai  medīt ierobežotās teritorijās?

Kaspars Šuikovskis: - Tas ir fakts, ka vislielākā interese par medībām ir nepilngadīgiem jauniešiem, bet mēs viņiem aizliedzam medīt: „Nedrīkst! Tu esi bērns!”

Ainārs Zvejnieks: - Piemēram, Somijā nav ierobežots vecums no kura gada tu vari sākt kārtot eksāmenu. Māki lasīt, rakstīt, lūdzu, kārto!  Ieroču atļauja gan ierobežota,  no 14 gadiem var piedalīties medību procesā ar tēva ieroci.

Haralds Barviks: - Arī Amerikas Savienotajās Valstīs 14 gadu vecumā var kļūt par mednieku un iet medībās tēva, brāļa vai cita pieredzējuša mednieka pavadībā. Muļķīgi, ka tad, kad interesē medības, tad aizliedzam medīt, bet vēlāk lielākajai daļai pazūd aizrautīga interese par medībām. No jauniešiem var atlasīt arī talantus šaušanas sportā, Latvijā šādu jauniešu ļoti trūkst, bet, lai mums būtu potenciāls, jaunieši vairāk jāiesaista medību, šaušanas procesā. Ja nav finansiālo iespēju palīdzēt, tad vismaz valsts varētu nelikt administratīvos šķēršļus, lai iesaistītu jauniešus medību procesā.

Diskusijas dalībnieki noslēgumā aicina mainīt domāšanu. Aizmirst padomju laikus un sekot Rietumu valstu piemēram. Likumi jārada ne tikai ierindas medniekiem, bet arī jādod iespēja visiem piedalīties medību procesā, kā arī vajadzētu atrisināt vissvarīgāko jautājumu, kādā virzienā medību saimniecībai būtu jāattīstās. Diskusijas dalībnieki uzskata, ka ir utopiska medību saimniecības stratēģija, bet nav virziens un valstiskas darbības medību saimniecības veidošanā. 

Foto: Dmitrijs Līvmanis