Jau pēc brīža Dzintars jāteniski sēž uz kuiļa...

Laikraksts Latvijas Avīze piedāvā interesantu ieskatu medību saimniecības aktualitātēs. 19.janvāra laikrakstā publicēts atskats par otrdien atklāto medību trofeju izstādē "Purnavu muižā".

"Izstādes atklāšanas brīdī Jānis Baumanis teica, ka vēl pagaidām Latvijas medniekiem grūti sacensties ar Ungārijā un Rumānijā iegūtajām staltbriežu buļļu ragu trofejām, tās gan esot dabūtas ne visai godīgā veidā. Tur pieņemts potenciālo trofeju nesējus dzīvniekus turēt nebrīvē, piebarot ar mikroelementiem un dažādām piedevām. "Mums nav jānokaunas un jālien pagrīdē. Varam lepoties par saviem sasniegumiem ar augstu paceltu galvu. Mūsu valstī vērtējam un izstādām dabiskos apstākļos augušu dzīvnieku trofejas. Briežu dārzos augušo dzīvnieku ragus iedalām atsevišķā kategorijā," uzsvēra eksperts.

R. Orlovskis paziņoja, ka izstāde būs skatāma līdz aprīlim, un aicināja visus tos trofeju īpašniekus, kuri dažādu iemeslu dēļ nav savus ievērības un apskates cienīgos eksponātus nogādājuši vērtēšanai un izstādīšanai, izdarīt to līdz marta beigām. Būtu ļoti žēl, ka kāda skaista vai interesanta trofeja netiktu iekļauta topošajā grāmatā. Izstādes rīkotāji apņēmās paši aizbraukt uz vietām pie īpašniekiem."

Laikrakstā arī piedāvā ļoti aizraujošu Viestura Dreimaņa medniekstāstu:

"Palēnām, pamazām Dzintars velk kuili zem sevis un pats veļas virsū melnajam. Jau pēc brīža Dzintars jāteniski sēž uz kuiļa un ar pieklājīga izmēra tuteni zāģē pušu nezvēra miega artērijas. Pieskrien Vilnis un iedur kuilim sirdī. Saucu pārējos dzinējus – jāvelk kuilis ārā no meža. Prasu Dzintaram – nu, kā ir? Nekas, tikai kāja sāpot, bikses arī pušu. Gan jau pāries! Pie sevis domāju – tev, vecīt, ir baigi paveicies, parasti jau tādās reizēs dabū kaut ko šūt. Ir pat gadījies, ka nepaspēj uz to lāpīšanu aizvest un cilvēks aiziet bojā. Ne jau velti mežakuili uzskata par pašu bīstamāko meža dzīvnieku.

Pēc kādām desmit minūtēm zvana Zaļevskis Igors – Viestur, tam Dzintaram kāja ir galīgi čupā, kādus astoņus centimetrus plata brūce. Tā jau domāju. Saku, lai liek pirmajā mašīnā un ved uz Kandavu, uz ātrajiem. Mums taču ir bezmaksas pirmā medicīniskā palīdzība. Kandavā ātrie paņem nelaimīgo, aizved uz Tukuma slimnīcu un tur pamet. Māsiņa noprasa – tev trīs lati ir? Tad šūsim. Atvedīs, atvedīs – šļupst Dzintars un zvana man, lai atsūta kādu viņam pakaļ. Aizsūtu dēlu Artūru, jo tas vienīgais zina, kur Tukumā cilvēkus lāpa. Pašu kādreiz lāpīja. Toreiz šoferis biju es. Bet bija tā. Artūrs ar draugu makšķerēja līdakas. Spiningoja. Kādu jau bija noķēruši, un tad mīļais vizulis ieķērās vecā kokā. Puika pa noglumējušu koku aizlīda līdz vizulim, izāķēja to un meta uz krastu... Āķis pirkstā pret kaulu, pats ūdenī līdz ausīm. Tas trakākais, ka nevar āķi cauri pirkstam dabūt – kauls priekšā. Tukumā māsiņa toreiz teica – normāli, tu jau trešais šodien."

Vairāk lasiet šeit! 

Foto: L.Dombrovska