Iltgspējīgas medības - viena no dabas aizsardzības izpausmēm 1

Vienmēr ir labi, ja kāds no malas paskatās un pasaka, ja pašu dārziņā kaut kas nav kārtībā. Vēl labāk, ja viedoklis ir objektīvs un pamatots. Šoreiz par šādu viedokli jāpateicas Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājam Viesturam Ķerusam viņa 9.februāra rakstā "Medību saimniecības intereses - sapņi, ilūzijas un likums". 

Raksts ir par pretrunu mednieku un "zaļo" izpratnē par to, kas ir medību saimniecība un kā to sabalansēt ar dabas aizsardzības mērķiem. V.Ķerus pareizi atzīst, ka "ilgtspējīga medību saimniecība būtu viena no dabas aizsardzības izpausmēm. Jā, izpausme, kas koncentrējas uz medījamiem dzīvniekiem, bet katrā ziņā nekas tāds, kas ar dabas aizsardzību būtu pretrunā."

Tas tiešām tā arī ir, bet to neapzinās daudzi dabas aizsargi, kā arī paši mednieki jūtas "zaļo" aizvainoti, jo līdz šim būtībā jau dabas aizsargi ir galvenokārt tikai aicinājuši medības ierobežot vai aizliegt konkrētus medību veidus. Vai tad jābrīnās, ka mednieki ieņēmuši aizsargpozīcijas, mēģinot nosargāt dažādus medību veidus, medību tradīcijas?

V.Ķeruss pamatoti norāda, ka:

"Es saprotu, ka varētu būt runa, piemēram, par ornitologu un mednieku interešu sabalansēšanu, jo ne viss, ar ko nodarbojas ornitologi, ir dabas aizsardzība (piemēram, putnu vērošana), un ne viss, ko dara mednieki, ir medību saimniecība. Varētu būt runa par pašreizējās dabas aizsardzības prakses sabalansēšanu ar medību praksi, jo droši vien kā vienā tā otrā jomā, visbiežāk - zināšanu trūkuma dēļ, novērojamas atkāpes no ideālās situācijas. Taču tieši ideālā situācija ir tas, ko es sauktu par medību saimniecības un dabas aizsardzības interesēm - darboties tā, lai visas Latvijas savvaļas dzīvnieku populācijas būtu dzīvotspējīgas un starp tām pastāvētu līdzsvars. Medību saimniekotāji varētu gribēt, lai iepriekš minētais attiektos tieši uz medījamiem dzīvniekiem, bet dabas sargātāji - arī uz visiem pārējiem. Un kur gan pretrunas starp šiem mērķiem?"

Tas tiešām ir patiess skatījums uz lietas būtību un varbūt beidzot veicinās izpratni starp abām "karojošām" pusēm. Un varbūt tomēr ir pienācis laiks medniekiem un dabas aizsargiem sākt konstruktīvas sarunas, lai par kopīgiem mērķiem vienotos, nevis kā līdz šim - katram mēģināt deķi raut uz savu pusi? Ja mednieki izprastu "zaļo" darbības mērķus, bet dabas aizsargi pieņemtu to, ka medības nav pretrunā ar šiem mērķiem (te runa nav par pretlikumīgām un neētiskām darbībām), ka no sadarbības ir lielāka jēga, nekā no aizliegumiem un ierobežojumiem, tad varbūt beidzot būtu iespējams panākt to, ka vilks ir paēdis, bet kaza dzīva?

Ar visu Viestura Ķerusa rakstu var iepazīties viņa blogā šeit! 

Foto: TheSpokesmanReview