Ielenkumā! Interesants medību stāsts 2

Konkursa "Interesantākie medību stāsti" dalībnieks.

Stāsta priekšvēsture ir pavisam vienkārša un īsa. Skolas laiks, ziemas brīvlaika sākums Es, svaigi izcepts mednieks ar papīriem vēl vidusskolas solā sēdētājs, kā jau tas ierasts ar nepacietību sagaidījis svinīgo brīdi, kad var doties nu jau tradicionālajā ik ziemas atpūtā uz vietu, kur ziemas laikā ir tik labi, kā nekur. Protams, tie ir lauki, kur ir viss, kas vajadzīgs meža taku minējam – sniegs, mežs, meža iemītnieki, daba un medības. To visu, protams, vēl skaistāku un jaukāku padara fakts, ka kabatu silda mednieka apliecība un roku plintes futlāris ar visu aparātu, tēva dāvātu 12. kalibra Simson bisīti. Forši! Ceļā nobrauktais laiks paiet nemanot, jo galvā jau dzimst lielāki un mazāki stratēģiski taktiskie plāni, protams, ik pa brīdim prātā pavīd skati un domas par to, kā būs, kā šaušu... tā domājot aizdomājos līdz tam, ka tā lielā kuiļa ilkņiem būs medniek bodē jāpiemeklē tāds smukāks dēlītis, pie kā trofeju likt!

Divsimt kilometri ar astīti ir paskrējuši un piedzīvojums ir sācies... Tajās divās nedēļās gāja visādi, kā jau medībās, bet uz manu pusi Diāna, kā negribēja tā negribēja sūtīt, kādu meža iemītnieku. Tā nu tas laiks tika aizvadīts ar lielākiem vai mazākiem pārdzīvojumiem un piedzīvojumiem, kad pienāca šī diena! Pēdējais vakars. Laiks ideāls... neliels atkusnis, sniega kārta pavisam neliela. Tiek pieņemts lēmums. Situācija ir sekojoša, ņemot vērā to, ka bijis ļoti slapjš un lietains rudens, kā arī vasaras beigas nav bijušas īpaši veiksmīgas lauksaimniekiem meža ieskautas pļavas vidū ir palicis aptuveni četri hektāri liels nenopļauts labības lauks. Jau iepriekšējos vakaros biju sēdējis tur esošajā tornī taču rezultātus tas nav devis. Pieturoties dienvidu vējam, kas tajā vietā būvētam tornim ir ārkārtīgi neizdevīgi, meža cūkas redzēju tur tikai vienu reizi, jo pārējās reizes visticamāk mani bija atklājis nelabvēlīgais vēja virziens. Pieņemu lēmumu mēģināt pieiet šim laukam no otras puses - caur mežu. Pats par sevi skaidrs, ka naktī izbrist caur mežu uz lauku nebūs vienkārši, bet uzticējies, spožajam mēnesim, jo bija pilnmēness laiks, un savām apvidus zināšanām, kas jau tad man bija augstā līmenī, jo kā jau teicu gandrīz visu brīvo laiku bērnībā pavadīju tur un vairāki gadi dzinējos bija devuši savu pieredzi un zināšanas, nolēmu, ka man izdosies.

Otrs lēmums, ko pieņēmu bija doties uz medību vietu ap pulksten desmitiem vakarā, jo tajā laikā mēness ir vajadzīgā augstumā un pilda savu spīdekļa lomu vislabāk. Nepacietīgi sagaidījis, kad pulkstenis nosit īsto laiku, jau pēc pāris minūtēm atstāju savu auto meža masīva otrā pusē un pa vecu mežvedēja ceļu dodos pretī izaicinājumam. Pašam par izbrīnu nonāku vietā diezgan ātri un bez liekām problēmām. Nodomāju: šis maršruts jāatceras, gan jau noderēs! Nonācis lauka malā izbaudu skatu- redzamība perfekta, atceros vecāko mednieku bieži teiktos vārdus „Avīzi var lasīt!” tā tiešām ir... sev par izbrīnu secinu, ka situācija un kopējā bilde no šīs vietas ir nedaudz citādāka, kā no otras lauka puses. Man priekšā ir neliels pakalns, tādēļ redzu tikai pusi pļavas. Nolemju, ka ja tikšu līdz tam pakalnam pārredzēšu arī otru lauka pusi. Pēkšņi! Tieši man pretī pakalna otrā pusē sāk riet buks. „Cūkas, simts punkti cūkas!” nodomāju, tām patīk nākt pa to paleju, kas ir otrpus laukam. Vējš ir tieši sejā - ideāli... zābaki tiek novilkti un atstāti mājupceļam... nekas – nenosalšu. Medības pirmajā vietā! Un vecāsmātes adītas vilnas zeķītes dodas uz pakalna pusi... ideāli, iešana ir ļoti klusa... paris minūtes, bet varbūt pusstunda, jo laika sajūta ir zudusi, un es esmu pakalnā... un tas ko es ieraugu ir nekas cits, kā meža cūku bariņš jau manis pieminētajā palejā pie paša meža... kādas astoņas... prieks par sevi un pareizi izvēlēto taktiku. Tagad atliek tikai gaidīt, jo attālums ir liels simts piecdesmit, varbūt arī vairāk metru.

 Tā vērojot meža cūku darbošanos paskrien vēl nenoteikts laiks. Ik pa brīdim pārskrienu pāri laukam ar binokli. Tā, vienā no reizē, kad pārskatīju lauku ieraugu vēl vienu melnu punktu no manis pa labi arī pie meža un tad vēl vienu un vēl vienu, un vēl... Arī cūkas, kopā kādas piecas... visas vienādas... stāvu uz ceļiem, ik pa brīdim pārliecinādamies vai mani rukši ir savās vietās, un pārdomāju, kuras ir man vairāk pa rokai un reizē arī nebeidzu sūkstīties. Nu ko tur var ņemties!!! Te taču tie graudi ir noteikti gardāki un labāki nekā tur pie tā meža un ja ne pavisam šeit tad man apkārt metros tā aptuveni sešdesmit... ehhh ko nu tur! Tā nu tur tupu un nu jau skatos uz savām cūciņām un nekur citur, kad piepeši man no kreisās puses ierejas buks... abi rukšu bari pamūk tuvāk mežam, bet neskrien prom... satraucies un dusmīgs uz buķeli par medību traucēšanu paveros pa kreisi un... Jā! Vēl viens! Liels! Kuilis! No visa manis ganītā bara tas man ir vistuvāk - metri astoņdesmit... redzu, ka viņa virzienā ved traktora iebraukta šļoka. Padomāju, ja arī Tu nenāksi pie manis, tad es došos pie tevis, Draudziņ. Gaidu. Un atkal pulkstenī skatīties pat nenāk prātā, kamēr rukši laukā esmu medībās! Taču saprotu arī to, ka jāsāk rīkoties, jo citādāk vakariņas rukšiem drīz būs beigušās. Jārīkojas!

Pieceļos un lēnām dodos kuiļa virzienā pavisam, pavisam lēnām, katru soli sperot ar milzīgu piesardzību, sirds sāk klapēt. Dusmojos pats uz sevi... apstājos un klausos. Dzirdu, ka priekšā ēd, bet neredzu, jo mēnesis ir paslēpies aiz mākoņa un ir tumsa. Tālāk pa labi dzirdu, kā iekviecas sivēns, nu jau gandrīz aiz muguras dzirdu, kā nokrakšķ zari pie meža. Nodomāju, visi uz vietas... un tad tā netīšām ar auss galu dzirdu, ka ēd vēl viens... man aiz muguras tajā virzienā no kurienes atnācu!!! Lēnām pagriežos un gaidu mēnesi... Gaisma! Monstrs!!! Vietā no kurienes es biju nācis, tieši uz manām pēdām... Zapiņš! Milzīgs kuilis.. pametu skatienu uz to, kam zogos klāt.. vai nu tas ir pagājis tālāk, vai nu sarāvies, bet izskatās pavisam sīks.. savukārt mans jaunais draugs... kā jau teicu Ruksis labākajos gados! Saprotu, ka ja tas paies vēl desmit metri pa labi būs iekšā vējā un prom būs.. tajā pašā laikā redzu, ka mans iepriekšējais upuris lēnu garu iekožot dodas uz lauka otru pusi.. tātad prom no manis... Atliek tikai Mopsis.. un man par prieku tas lēnām, bet nāk manā virzienā visā savā kuiliskajā krāšņumā, binoklī redzu visu.. ausis, augumu, sirmo apmatojumu... skaistulis!!! Pavirzos nedaudz uz priekšu līdz pakalniņam, bet vairs neuzdrošinos iet, baidos, ka noodīs... paskatos, pārējās cūkas savās vietās tik mazākais kuilēns, kurš uz Rukša fona līdzinās sivēnam ir stipri attālinājies no savas vecās atrašanās vietas un no manis arī. Saprotu, ka, ja nebūtu kustējies no pakalna augšas un mēģinājis zagties klāt Mazajam, tad Lielais jau būtu šaujams, tagad līdz viņam kādi astoņdesmit metri... neuzdrošinos domāt par šaušanu, jāpielaiž tuvāk. Ehhh būtu spicais!!! Viss! Īstais laiks, lēnām piemetu plinti.. redzu ideāli, kā uz paplātes.. tik jāsagaida, lai sagriežas ar bortu, jo tagad skaistulis ir ar galvu pret mani... brīdī, kad tā pārdomāju savas darbības, sāk riet vairāki buki .. sākumā mežā tad uz pļavas... tad divi tālāk mežā un vēl viens otrā pļavas pusē..Tracis!!!... esmu izmisumā! Man gar muguru noskrien divas ēnas... Buki, nodomāju. Skatos, Lielais Mopsis pagriezis man pakaļu gatavojas olimpiādes cienīgam sprintam, jāšauj!! Kur!? Ne jau tajā vietā, ko viņš man tagad krāšņi uzgriezis... redzu, ka abi bariņi ir pazuduši un otrs kuilēns jau pārsniedzot pasaules rekordu lodes ātrumā ieskrien mežā, vietā no kurienes nācis, bet Viņš!!! Neskrien! Tas sagriezis manā virzienā savus mīkstumus, lēni, graciozi, kā meža ķēniņš, nozūd mežā, tikpat nemānāmi, kā no tā izniris!!! Es stāvu tukša lauka vidū, kā ap.... , domāju, ka stāvoklis ir skaidrs... un nosodu sevi: ”Nu kāpēc bija jāvelk gumija, kāpēc nešāvi, kāpēc vispār kaut kur gāji vazāties, jo tas kuils no manas pirmās pozīcijas jau sen bija šaujams!?”... ieslēdzu lukturīti un dodos pa traktora sliedi uz lauka otru pusi... aizgājis līdz lauka vidum, atceros, ka es taču šovakar esmu ieradies no otras puses... tā nu pats sevi neciezdams dodos atpakaļ slapjajām zeķēm šļapstot miklajā zālē. Un tad pie nelielas peļķes apstājos un ieraugu zemē lielu vilka pēdu un pēc neliela attāluma vel vienu... un saprotu, ka tās divas manis iedomātās stirnas, kas paskrēja man gar muguru 30 metru attālumā, bija nekas cits, kā divi pelēči, kas arī bija ieradušies paskatīties uz šo cirku!!! Un atkal pārmetumi, kāpēc bija jādzenas pakaļ tam kuilim, ja būtu stāvējis vietā, kur biju, kad ieraudzīju Ruksi... tuvākais vilks man būtu piecu metru attālumā!

         Nākamajā dienā no rīt, protams, vēlreiz ierados notikumu vietā un visu kārtīgi nopētīju.. atradis lielā kuiļa pēdas biju vairāk nekā pārsteigts par izmēru... vēlāk šis Mopsītis, kā mēs viņu iesaucām, ne vienu vien vietējo mednieku apveda ap stūri un mani, protams, tai skaitā, bet tā mans draugs arī netika nomedīts, vismaz vietējo mednieku kolektīva medību platībās, nē...